Gunārs Binde, fotomākslinieks, novadnieks
Baltu tautas līdz šim ir saglabājušās, tāpēc nedomāju, ka būtu sevišķi jāuztraucas. Turklāt latviešiem ir tāda īpašība, ka viņi kritiskos brīžos spēj mobilizēties. Arī man piemīt šī īpašība. Ilgi minstinos un nevaru izšķirties, darīt vai nedarīt. Bet tad pēkšņi vienā mirklī ķeros klāt un izdaru. Tas nozīmē, ka mums piemīt tādas rakstura īpašības, kas nerada šaubas par latviešu nācijas dzīvotspēju. Tiesa, man nepatīk nacionālisma izpausmes, sevišķi tad, ja tās saistās ar agresiju pret citām tautām. Taču par bēgļu ienākšanu Latvijā, manuprāt, nevajadzētu uztraukties. Manā fotoskolā mācās daudzi jaunieši, kuri runā krievu valodā. Taču es ar viņiem sarunājos latviski un vienmēr atgādinu – cik valodas tu proti, tik reizes tu esi cilvēks. Mūsu tauta iet mazumā, jo daudzi izbrauc no valsts. Viņu vietu vajag aizpildīt. Paši esam vainīgi, ka atbrīvojam telpu iebraucējiem. Šī situācija ir saistīta ar mūsu valdības neizlēmību, kas pieļauj lauksaimnieciskās ražošanas un citu nozaru nīkuļošanu. Tagad baudām augļus, kurus ir nesusi neatkarīgās valsts saimniekošanas organizācija pēdējos 20 gados. Acīmredzot ne Nacionālā apvienība, ne citas partijas nav gribējušas vai spējušas panākt, lai Latvija būtu stiprāka. Tāpēc Eiropas Savienībā nevaram lepoties ar augstu attīstību.
Nenoliedzami ir jāstiprina patrotisma jūtas. Uzskatu, ka liela nozīme ir izglītības sistēmai. Tagad jaunieši ir moderni, tāpēc viņu intereses un aktivitātes jāprot ievirzīt pareizā gultnē. Ir jāzina, kā audzināt un stiprināt mūsu latviskumu. Manuprāt, murgs ir atziņa, ka mūs jau sargās NATO un dalība Eiropas Savienībā, bet pašiem par to ir maza rūpe. ◆
Bēgļu uzņemšana var saliedēt
Ingmārs Līdaka, 12.Saeimas deputāts (ZZS)
Visas mazās tautas ir izvēles priekšā, vai pakļauties globalizācijai vai ne. Tādā situācijā ir ne tikai Latvija, bet arī Lietuva, Igaunija, Horvātija un daudzas citas valstis, kurās dzīvo mazāk par 5 miljoniem. Visas mazās tautas ir spiestas pastiprināti lietot svešvalodas, turpretim, piemēram, angļiem nav sevišķas vajadzīgas apgūt svešvalodu. Ja latvietis grib būt pieprasīts profesionālis, viņam ir jāzina vismaz viena svešvaloda vai labāk – divas un vairāk. Tāpēc latviešu valodā arvien vairāk ienāk anglicismi, kurus mums uzspiež arī interneta vide. Turklāt mūsu valstī vēl arvien ir problēmas ar pārmērīgu krievu valodas lietošanu, taču tā nav tikai Latvijā. Arī valsts ekonomiku ietekmē globalizācija, jo tās ir saistītas lietas.
Vai bēgļi var apdraudēt latvisko identitāti? Domāju, ka drīzāk nē. Pieļauju, ka patvēruma meklētāju uzņemšanai varētu būt pretējs efekts. Daudzi viņus uztver kā iebrucējus mūsu pagalmā. Līdz šim dalījām, ka te ir krievvalodīgo iedzīvotāju pagalmi un latviešu pagalmi. Bēgļu masas, kas būtu mērāmas nevis simtos, bet tūkstošos, varētu saliedēt krievvalodīgos un latviešus, liekot atzīt, ka mēs tomēr visi dzīvojam vienā pagalmā. Ja cilvēki jūtas apdraudēti, viņi saliedējas un ir gatavi aktīvākai darbībai. Manuprāt, mūsu valsts iedzīvotājos vairojas patriotisms. Par to liecina zemessargu skaita pieaugums, tās cilvēku masas, kas Lāčplēša dienā iededz svecītes 11.novembra krastmalā. Tāpat Dziesmu svētki apliecina, ka nav problēma ar dziedātājiem piepildīt lielo estrādi, bet problēma ir dabūt lieku biļeti uz svētku koncertiem. Turklāt ne visi, kas izjūt patriotismu, ir latvieši. ◆
Mēs katrs esam Latvijas valsts
Astrīda Bētere, Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālās struktūrvienības metodiķe
Nedomāju, ka latviskā identitāte ir apdraudēta. Tomēr nevar noliegt, ka daļa iedzīvotāju, neizprotot vērtības, kas viņiem ir dotas, izsaka nievājošas atziņas par latviskumu un savu valsti. Par to būtu jāuztraucas. Iespējams, ka neprotam runāt par to, kas mums ir dārgs un svēts. Latvisko tradīciju svētkos nevar redzēt ļoti turīgus cilvēkus, tos apmeklē galvenokārt vienkāršās tautas daļa. Mani pārsteidz, ka laikā, kad tuvojas valsts svētki, lielveikalos gatavojas Ziemassvētkiem. Tā tas ir gadu no gada, jo lielveikalu īpašnieki nav mūsu valsts iedzīvotāji. Tomēr domāju, ka kādam būtu šīs lietas jāredz un jāatgādina arī „Maximā” un „Rimi”.
Jautājums par patriotismu var būt duāls. Tomēr gribu ticēt, ka mums katram kaut kur sirds kaktiņā ir saglabāta piederība savai zemei un tautai. Taču nepietiekams dzīves labklājības līmenis mūs nostata vienu pret otru. Nevaram vai neprotam iedziļināties, kāpēc brīžos, kad piesaucam savu Latviju, daudzu noskaņojums ir tik negatīvs. Aizmirstam, ka katrs pats esam Latvija. Atvēru komentārus portālā „aluksniesiem.lv” pie ziņas par Lācplēša dienu Alūksnes novadā. Pirmajā komentārā teikts, ka tikai 7 cilvēki ies gājienā, tāpēc tas ir organizēts tikai ķeksītim. Sarkabaltsarkano lentīšu locīšana un piespraušana vieniem ir apliecinājums patriotismam. Tomēr jauniešiem lentīšu locīšana nevar būt darbība pati par sevi. Ar to ir jāsaista stāsts, kāpēc lentītes ir tādās krāsās, kāpēc iet lāpu gājienā, kāpēc aizdedzam svecītes… Tad tas aizķeras un paliek atmiņā. Skolēnu dziesmu svētkos dziedāja „Tu esi Latvija!”. Varbūt daudzi uzreiz neizprata šos vārdus, bet domāju, ka tie iekodējās zemapziņā un kaut kādā veidā arī izpaudīsies. ◆
