Alūksne ir nesaraujami saistīta ar mācītāju, Bībeles tulkotāju, literātu un pedagogu Ernstu Gliku. Viņa vārdā nosaukta ģimnāzija, Bībeles muzejs, akciju sabiedrība un iela pilsētas nomalē.
Alūksne ir nesaraujami saistīta ar mācītāju, Bībeles tulkotāju, literātu un pedagogu Ernstu Gliku. Viņa vārdā nosaukta ģimnāzija, Bībeles muzejs, akciju sabiedrība un iela pilsētas nomalē.
Ar lietū nomazgāto asfalta lenti, koku zaļumu, tulpju sārtumu un vienstāva ģimenes mājiņām abās pusēs iela ir īsti atbilstoša mazpilsētai. Tajā dzīvojošie atzīst, ka tā ne ar ko neatšķiras no daudzām citām ieliņām. Kāpēc iela nosaukta Ernsta Glika vārdā, viņi nezina, bet izsaka dažādas versijas.
Pirmā skola – bišu dārzs
Nostāsti vēsta, ka šajā vietā bijis daudz lazdu un Ernsts Gliks gājis riekstot. Senā fotogrāfijā redzams, ka te bijis mežs. Kad tas izcirsts, ganījušās govis. Pagājušā gadsimta sākumā zeme bijusi Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes īpašums, mācītājmuiža ir gandrīz ar roku aizsniedzama. Kad 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā draudzes zemi sadalīja un izpārdeva vai piešķīra Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem, veidojās apbūve. Liecības par to atrodamas ģimenes arhīvos, dokumentos un atmiņās. Ielas numerācija veidota, dalot gruntsgabalus īpašniekiem.
Ticama liekas iespēja, ka savu vārdu iela ieguva tāpēc, ka te bija paredzēts celt skolu. E.Gliks bija cilvēks, kurš dibināja pirmās skolas latviešu zemnieku bērniem Vidzemē. Kā paraugu tām – pirmo skolu Alūksnē, kas gadsimtu gaitā mainījusi atrašanās vietu un nosaukumus. “Tā Alūksne, šis mazais miests, tiks paaugstināta par visām citām Vidzemes pilsētām un būs kā bišu dārzs, no kura izlaužas viens priecīgāks spiets par otru, lai uzmeklētu dravnieka dotās kāres, tur salaistos un tūliņ sāktu tajās sanest medu no sila ziediem un no liepu ziedu ganībām,” rakstīja E.Gliks. Bites ir skolēni, kuri vāc zinību medu arī ģimnāzijā, E.Glika ielā 10. Ja viņi nostājas plecu pie pleca, ielas garums ir 1100 skolēni. Tagad 1939.gadā celtā ēka ar jauno korpusu un sporta zāli veido savdabīgu kontrastu ar blakus esošo Kļaviņu mājas vienstāva apbūvi un dārzu.
Bija kā viena liela ģimene
Acīmredzot ielas vecākā māja ir ar numuru 7, kuras īpašnieki tagad ir Mirdza un Jānis Kaši, bet to joprojām dēvē pirmā saimnieka Jura Zābaka vārdā. Viņa brālis Nikolajs jeb Koncis bijis “zelta” vedējs, kuru vecākie iedzīvotāji vēl atceras. J.Zābaka mazdēls Edmunds Strautiņš dzīvo Austrālijā, bet vasarās atgriežas dzimtajā pusē un ar skumjām iet gar veco māju, kura liekas vēl mazāka līdzās daudzdzīvokļu namam. M.Kaša arhīvā noskaidrojusi, ka koka ēka celta no 1927. līdz 1929.gadam. Mājai būtu vajadzīgs pamatīgs remonts, bet saimniekiem nav naudas.
Vairākas mājas celtas piecdesmitajos, sešdesmitajos gados. Arī tā, kurā dzīvo Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes aktīviste Māra Kalna. “Kad tēvs atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, mums nebija kur dzīvot. Turklāt tautas ienaidniekam jau nebija cerību atrast dzīvesvietu, tāpēc cēlām paši,” saka viņa. “Kad te ienācām, Glika iela atšķīrās no citām ar to, ka tās iedzīvotāji jutās kā viena liela ģimene. Kopā svinēja svētkus, iestudēja teātra izrādes un rīkoja koncertus. Tagad vairs tā nav,” atzīst M.Kalna.
Atceras cirka ciemiņus – ziloņus
No pēdējo gadu notikumiem daudziem vēl dzīvā atmiņā ir cirka ziloņu “iebrukums”. Ceļojošā cirka teltis bija novietotas pie Glika ielas. Kad Māra atgriezās mājās, kaimiņš satraukts stāstīja, ka viņas dārzu izmīdījuši ziloņi. Tomēr izrādījās, ka lielie dzīvnieki bija gājuši gar siltumnīcām pa celiņu. “Tikai vienam īpašas šķirnes zemeņu ceram bija uzlikta varenā pēda,” atceras M.Kalna. Noskaidrojās, ka vainīgs bijis Maksis – zilonis, kurš bija klibs, tāpēc to nepiesēja. Kaimiņš viņu baroja ar maizi. Kad to vairs nedeva, zilonis sadusmojās – ar snuķi izcēla tikko iestādītu plūmīti un izpūta pa gaisu Māras dārzam pievesto kūdru.
Dzīve rada izmaiņas klusajā ieliņā
Turpat netālu dzīvo čigānu barona meitas Kitijas Kleinas ģimene. Neliela mājiņa un kūts ieslēpusies koku un krūmu pudurī. Blakus strauji ceļas lielveikala “Superneto” korpuss, kas acīmredzot ienesīs izmaiņas līdz šim klusajā ieliņā. K.Kleina ir satraukta arī par jauno kaimiņu, kurš nopircis māju blakus. Kur varēs ganīt govis? Glika ielā 2 dzīvojošā Vija Tuča atceras, ka senāk govis ganīja Tālavas ielas malā. Liekas, tagad govis ir tikai K.Kleinai. Kaimiņi ievērojuši, ka Kitija ir strādīga.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja ekspedīcijā 2002.gada 15.martā savāktajās E.Glika ielas iedzīvotāju atmiņās teikts, ka māju ar 3.numuru cēluši čigāni. Kaimiņiem tas neesot paticis, tāpēc tie pa dienu uzcelto naktī nojaukuši. Nevarēdami izturēt tādu attieksmi, viņi māju pārdevuši Ķuzem, tāpēc to sauc viņa vārdā. Pēc saimnieces nāves tā kļuva pašvaldības īpašums. Nesen tā pārdota, un jaunā īpašniece sākusi rūpēties par piemērotas vides veidošanu.
Ielas iedzīvotājiem – Kaimiņu diena
“Ja nebūtu Glika, diezin, kas ar mums, latviešiem, būtu? Vai būtu vēl otrs tāds cilvēks?” spriež Vija Tuča. Viņa ar vīru Robertu dzīvo mājā ar 2.numuru. 800 kvadrātmetru mājvietu viņi varēja izvēlēties 1960.gadā, pēc trim gadiem ēka bija gatava. V.Tuča augusi laikā, kad skolotāja jautāja, vai vecāmāte neved viņu uz baznīcu, tāpēc ticības lietas ir svešas. Tomēr Bībeles tulkotāja Ernsta Glika atstāto mantojumu viņa prot novērtēt tāpat kā daudzi alūksnieši. Tiesa, ikdienā ielas iedzīvotāji par to nedomā.
Varbūt vajadzētu atjaunot tradīciju – pie ugunskura Glika ielā 6 jeb Ceriņu mājā tikties visiem kaimiņiem? Iespējams, tas varētu būt sākums svētkiem – Kaimiņu dienai, ko sākuši svinēt Āgenskalna ielas iedzīvotāji Rīgā. Eiropas Kaimiņu diena ir maija pēdējā otrdienā. Tā kļūst arvien populārāka. Pērn šajos svētkos 13 valstīs pulcējās apmēram 4,5 miljoni cilvēku. Galvenais – to organizē paši iedzīvotāji.
