Tālajā 1949.gada 25.martā bija Lielā piektdiena – tāpat kā šogad. Cilvēki gatavojās draugu un paziņu lokā mazliet atzīmēt. Kaut visi svētki bija aizliegti, klusībā tomēr tika svētīti, lai arī ar bailēm.
Ūsainais tautu tēvs bija noilgojies pēc jaunām orģijām. Nepietika ar 1941.gada 14.jūniju, kad iznīcināja mūsu inteliģenci, turīgākos iedzīvotājus, kuriem bija lielāki īpašumi pilsētās, mūsu ziedu – Latvijas armiju, nogalinot visus virsniekus, bet tie, kuri palika dzīvi, tika nosūtīti uz nāves nometnēm Gulagā – Ziemeļos, Vjatlagā, Urallagā, Severolagā, no kurienes atgriezās retais. Izsūtīja arī sievas ar bērniem. Virsnieku apšaušana notika Litenes silā, vēl tagad tur ir redzamas šausmīgās pēdas. Savukārt 1949.gada 25.marts vairāk skāra lauku iedzīvotājus – turīgākie saimnieki tika nodēvēti par kulakiem, tika uzskatīti par nevēlamiem elementiem, kaitniekiem, kurus izsūtīja ar visu ģimeni.
Mūs izsūtīja naktī uz 25.martu pulksten pusē trijos. Ieradās čekas vīri ar automātiem un pavēlēja 20 minūšu laikā sakravāt mantas. Ko gan var sakravāt no miega iztraucēts, uztraucies cilvēks? Tā arī aizbraucām ar pusklaipiņu maizes un bļodiņu, kurā bija sacepta gaļa.
Palika viss. Šķūnī – barība, kūtī – 12 slaucamas govis, aitas, cūkas, putni, klētī – graudi, milti, žāvēta gaļa, stallī – trīs zirgi: divi vecāki, viens piecgadīgs, manis pašas iemācīts visos lauku darbos, arī braukšanā un jāšanā. Jāšana patika man un arī pašam zirgam, īpaši ziemā, kad varēja skriet, kur acis rāda. Rītos, kad iegāju stallī un pateicu: “Stopij, sveiks!” – man bez kavēšanās tika pasniegta labā priekškāja un vēl arī buča, pabužinot ar samtainajām lūpām manu seju…
Pēc 10 gadiem atgriezāmies Dzimtenē. Dzīvojām pie vīramātes mazā istabiņā divas ģimenes un virtuvītē četras ģimenes pie vienas plīts satikām labi. Darbā gan nekur negribēja ņemt. Vienā dienā izgāju no dzīvokļa un ieraudzīju, ka pa Helēnas ielu gar pareizticīgo baznīcu kāds brauc. Uzreiz pazinu savu zirdziņu! Iegāju dzīvoklī un nogriezu šķēli maizes, iebāzu kabatā, pārgāju pāri ielai un nostājos uz braucamās daļas. Kad zirdziņš pienāca man tuvāk, es uzsaucu: “Stopij, sveiks!” Reakcija bija neaprakstāma… Nomocītais, nekoptais kleperītis momentā bija pie manis un sniedza man savu “zirga roku”. Kas tas bija par prieku! Apskāvu zirdziņa galvu, glaudīju un mīļoju. Tad pēkšņi sajutu uz sava kakla mitrumu. Paskatījos un redzēju, ka zirdziņam no acīm tek asaras – lielas kā pērles. Un kaut ko viņš bubināja – vai sūdzēja savas bēdas, varbūt mani rāja? Sabaroju maizīti un šķīrāmies – šoreiz uz mūžu.
