Tiem ceļotājiem, kuri ir pārliecināti, ka uz mūsu mīļās zemītes vairs nav tādas vietiņas, kas spējīga vēl pārsteigt, farmaceite Gunta Eniņa iesaka doties uz Japānu.
Tiem ceļotājiem, kuri ir pārliecināti, ka uz mūsu mīļās zemītes vairs nav tādas vietiņas, kas spējīga vēl pārsteigt, farmaceite Gunta Eniņa iesaka doties uz Japānu.
Japāna ir salu valsts uz austrumiem no Āzijas piekrastes. Paši japāņi to dēvē par “Nippon”, kas nozīmē “uzlecošās saules zeme”. Senatnē šo nosaukumu zemei devuši ķīnieši. Sarkans aplis baltajā Japānas karoga laukumā arī simbolizē uzlecošu sauli. Japāna aizņem apmēram 4000 salu, kas garā ķēdē stiepjas gar Āzijas krastiem.
Pakāpe starp debesīm un zemi
Par Japānas salu izcelsmi vēstī dažādas senas teikas. Kad dievi Idzanagi un Idzanami pa varavīksni nokāpa no debesīm, lai izceltu cietzemi no dzelmes, Idzanagi trieca savu šķēpu līdz pašam līdzenā ūdens klaida dibenam. Un tad no viņa šķēpa noritēja pilienu krelles, izveidojot izlocītu salu ķēdi.
Senie japāņi uzskatīja, ka kalni ir pakāpe starp debesīm un zemi. Tie ir svēta vieta, kur no debesīm nokāpj dievi un kur mājo nomirušo senču dvēseles. Ļaudis pielūdza kalnus arī tāpēc, ka domāja – tajos iemiesots neizprotams dievišķais spēks, kas snauž to dzīlēs un reizēm pēkšņi izlaužas uz āru kā liesmas dārdoņa, akmens lietus un ugunīgas upes, savā ceļā visu pārvēršot pelnos.
Tokija – valsts galvaspilsēta, 9 miljonu iedzīvotāju mājvieta, modernās Japānas simbols un lielākā pilsēta. Te nu ekskursanti izjutuši reizē savu niecību un cilvēces attīstības ātrumu. Osaka sacenšas ar Tokio cerībā, ka Osaka kļūs par galvaspilsētu.
Sarežģītos hieroglifus, ko japāņi sauc par kandzi, kas tulkojumā nozīmē “ķīniešu burti”, japāņi paņēmuši no Ķīnas. Bija laiki, kad japāņi neapgrūtināja sevi ar rakstīšanu, jo nebija izveidojuši rakstību. Tikai mūsu ēras 284.gadā, saskārušies ar iebraucējiem no Ķīnas, sākuši apgūt hieroglifisko rakstību. Bet vēlāk bija spiesti papildus hieroglifiem izveidot vēl divus alfabētus ar 46 zīmēm katrā, izmantojot par burtiem – zilbēm hieroglifu elementus. Sanācis varens misrojums – “ķīniešu ābece”.
Arī ar ēdamrīkiem – irbulīšiem “hasi” – ķīnieši apveltījuši japāņus, jo vēl mūsu ēras 220. – 225.gadā Japānā iedzīvotāji ēduši ar rokām. Par ļoti japānisku rituālu tiek uzskatīta tējas ceremonija – viesmīlības un draudzības simbols, kas izveidojies 15.gadsimta beigās, taču daļēji ietekmējies no seno ķīniešu budistu mūkiem, kuriem kā jau ķīniešiem, tēja bijusi mīļākais dzēriens. Pirmo reizi tējas baudīšana Japānā notikusi 729.gadā, kad uz imperatora pili uzaicināti 100 budistu mūki, kas cienājuši japāņu augstmaņus ar agrāk nepazīstamu sauszemes dzērienu. Bet pēc tam aizritējuši vēl četri gadsimti, kamēr 12.gadsimtā kāds japāņu mūks, atgriežoties no Ķīnas, atveda no turienes tējas koka sēklas un ierīkoja Japānā tējas plantācijas.
Japāniskums – katra japāņa sirdī un dvēselē
Japānā visapkārt varēja manīt ķīnisko, bet japāņi savā dziļākajā būtībā vienmēr ir japāniski. Tas izpaužas ļoti labā kārtībā uzturētās seno laiku pilīs un tempļos, izkoptos dārzos, tīros, nacionālā stilā iekārtotos dzīvokļos, runas veidā un citās dzīves jomās. Japāniskums Japānā mīt katra japāņa sirdī un dvēselē.
Hakone – rajons, kas japāņiem ir svēts, jo tur paveras lielisks skats uz vienu no skaistākajiem pasaules vulkāniem Fudzi, ko japāņi cienot sauc par Fuji – san. Fudzi kalns slavens ar simetrisko formu un ir skaists visos gadalaikos. Pavasarī kalna virsotni klāj sniegs, bet nogāzēs zied plūmes un ķirši. Par Fudzi kalnu japāņi dažreiz sakot – “tas, kuram nav līdzīga”. Tas ir ne tikai augstākais (3776 m), bet arī svētākais kalns Japānā. Pēc japāņu budistu ticējumiem Fudzi kalns parādījies kādā naktī 286.gadā pirms Kristus, kad atvērās zeme un izveidojās lielākais ezers Japānā – Bivas ezers, bet no izsviestās zemes izauga kalns.
Kalnam ir sena vulkāniskās aktivitātes vēsture. Pēdējos gadsimtos esot reģistrēti 18 izvirdumi, viens no tiem 1707.gadā apbēra Edo (Tokiju) pilsētu, kas atradās 120 km uz austrumiem no kalna, ar biezu pelnu un izdedžu kārtu. Kopš tās reizes ir maz pazīmju, ka vulkāns atdzīvosies, bet tas nav aprimis, tikai snauž.
Fudzi kalnu savas dievietes Fuči vārdā nosaukuši Japānas pirmiedzīvotāji aini, kas vēl dzīvo Hokaido salā. Japāņi saglabāja tā vārdu un tradīciju kalnu uzskatīt par svētu. Saskaņā ar sintoisma mācību Fudzi kalns tika oficiāli pielūgts kā svētais kalns. Un līdz pat pasaules kara beigām katra ticīgā pienākums bija tajā uzkāpt vismaz reizi mūžā. Lai gan sniegs ļaujot sasniegt virsotni tikai divus mēnešus gadā, Fudzi kalnā kāpjot vairāk nekā 300 000 cilvēku gadā.
Japānā vidējais mūža ilgums ir 87 gadi – ilgākais pasaulē.
Tūkstoš tempļu pilsēta
Uz Kioto devušies ar lodes vilcienu. Kioto tiek dēvēta par tūkstoš tempļu pilsētu, tajā ir daudz sintoistu svētnīcu un budistu tempļu, kuri tiek turēti tīrībā un kārtībā. Kioto ir arī Japānas otrā galvaspilsēta. Apskatījuši Nidžo pili, kas celta 1603.gadā kā pirmā Tokogavas šoguna rezidence, tā ir šogunu varas un ietekmes apliecinājums. Pils tikusi celta imperatoram laikā, kad to apdraudēja daudzi ienaidnieki, tādēļ tā ir pilna ar slepenām ejām un “lakstīgalas” grīdām, kas iečīkstas tad, ja nezinātājs uzkāpj.
Brīnišķīgs atmiņā palicis Zelta paviljons – viens no Kioto simboliem. Paviljons klāts zelta plāksnēm un atspīd tempļa dīķītī. Zelts, kas citur nes iznīcību un postu, šeit kalpo kā imperatora atpūtas nama dekorācija.
Gijona rajonā Kioto sastapuši geišas visā to godībā. Jāpiebilst, lai kļūtu par geišu, vajag daudz mācīties. Viņas paredzētas, lai palīdzētu vīrietim relaksēties, gūt baudu inteliģentas sarunas laikā. Šāda relaksācija pēc nogurdinošas darba dienas japāņu vīrietim esot ļoti vajadzīga. Tā kā japāņi ir ilgdzīvotāji, tam par iemeslu tiek minētas trīs lietas: veselīgs ēdiens, prasme relaksēties un nostiprināt savu veselību, jo ir labi sakārtota veselības nostiprināšanas sistēma valstī.
Krāšņi reklamētais “Gion Cornor” šovs (“gaijin” japāniski nozīmē – svešzemniekiem) nevienam no grupas neesot paticis (cena – 20 Ls). Izrādīti skeči par samurajiem, spēlējuši japāņu tradicionālo mūziku ar koto (13 stīgu mūzikas instruments) un rādītas dažas dejas.
Brieži – Dieva vēstneši
Nara – pirmā Japānas galvaspilsēta un sena svētnīcu, tempļu un elegantu parku pilsēta, zīda ceļa tālākais punkts, kas pilsētai nodrošinājis sakarus ar Indiju, Turciju, Grieķiju. Pašā Naras centrā atrodas Todaiji templis, kurā ir milzīga bronzas Budas statuja. Pie tempļa parkā pastaigājas brieži, kas tiek uzskatīti par Dieva vēstnešiem. Gide nopirkusi apelsīnus un piedāvājusi katram tūristam, pamācot, ka tā daiviņas jādod stirniņām, jo tās gaidīšot cienastu. Tā arī bijis, ka stirniņas nākušas klāt un prasījušas cienastu, ja nav devuši, tad viņas kodušas tūristiem sānos un citās pieejamās vietās.
Osaka ekonomikas ziņā ieņem otro vietu aiz Tokijas. Arī arhitektoniski tā ir starp mūsdienīgākajām Japānas pilsētām, jo pēc Otrā pasaules kara uzcelta tikpat kā no jauna. Te – viskošākā nakstdzīve. Naktsbāros un restorānos tiek slēgti darījumi un taisīts bizness, visu nakti dārd mūzika un žvadz nauda spēļu automātos. Tā ir pasaule ar daudzām mīklām un noslēpumiem, koša, vilinoša, mirdzoša. Spēļu automāti ir sabiedrības slimība. Aprēķināts, ka to esot divi uz vienu iedzīvotāju. Ir iekārtotas milzīgas spēļu zāles, un spēlējot gan 70 gadus vecas kundzes, gan ierēdņi solīdos uzvalkos.
Japānā baltā ir sēru krāsa. Taču par ļoti lielu naudu tiek slēgtas laulības pasaules stilā: līgava baltā tērpā, līgavainis – melnā uzvalkā.
Japānā nav kapsētu. Mirušos piederīgie kremē un pelnus ieber nelielā lādītē, ko noliek Piemiņas sienā. Tur, ja vēlas, var pielikt ziedus, aizdegt sveci, bet vispār mirušo piemiņu apliecina dievnamos ar īpašu lietu palīdzību un ar domu un laba vēlējumiem dzīvajiem. Japāņi nevēršas un negremdējas daudz pagātnē. Daudzu tempļu tuvumā ir izvietotas arī koka figūriņas, kurām mirušo piederīgie uzliek pašadītu cepurīti, apsien lentīti vai piesprauž zīmīti ar uzrakstu laba vēlējumu nākotnei vai kādam tuviniekam.
Japānas simbols ir dzērve, kas pirms neilga laika gandrīz pilnībā iznīcināta. Kad attapušies, valstī vairs bijuši tikai kādi 30 putni. Tagad to esot daudz.
Abu dzimumu japāņi nēsā kimono. Tas ir vairākus desmitus metru garš zīda audums. Labs kimono jāvalkā vismaz tūkstoš gadu, un to nodod no paaudzes paaudzei.
Savi atkritumi jāņem līdzi
Japānā neeksistē ielu tirdzniecība. Veikalus slēdz vakarā sešos, lielveikalus – astoņos, un pēc tam pilnīgu visu – pat torti un ziedus – var nopirkt automātos.
Pie ieejas kādā nacionālajā parkā (Japānā ir 83 nacionālie parki) ievērojuši atkritumu urnu, kura bijusi… aiznaglota. Uz tās uzraksts: “Ņemt savus atkritumus līdzi.” Sabiedrība jau sen izaudzināta, ka visu nes līdzi un nogādā atkritumu šķirošanas laukumos. Vēl vairāk – nekur nav tuvumā tualetes! Pie ieejas parkā katram izsniedz maisiņus: vienus “mazajai” vajadzībai, otrus – “lielajai”. Tā kā vulkāniskajos nacionālo parku apgabalos nekur nav lielu koku un pat biezāku krūmu, neviens nebūs pārsteigts, ja kāds notupsies jebkurā vietā un nokārtosies. Pēc tam maisiņam galu ciet, somā iekšā un – nes mājās uz šādiem atkritumiem paredzēto vietu.
Japāņi cits citu sveicina ar paklanīšanos. Paklanīšanās var būt gan vienkārša galvas noliekšana, gan ļoti dziļa paklanīšanās. Viss ir atkarīgs no cilvēka, kuru sveicina, sociālā statusa. Paklanīšanās kalpo arī kā pateicības izteikšana vai atvainošanās. Sarokoties gan neesot pieņemts.
“Japāna ir zeme, no kuras var atvest ideju un mēģināt to realizēt, bet citādi mēs esam pilnīgi atšķirīgi,” saka Gunta.
