Turpinās no 9.maija. Metu savu darbu padusē un steidzos atpakaļ pie upītes, kamēr nebija tumšs. Kā mācēju, tā ieliku murda lielo loku uz lielā ezera pusi, jo no turienes taču nāca zivis.
(Turpinās no 9.maija)
Metu savu darbu padusē un steidzos atpakaļ pie upītes, kamēr nebija tumšs. Kā mācēju, tā ieliku murda lielo loku uz lielā ezera pusi, jo no turienes taču nāca zivis.
Nākamajā rītā pamodos septiņos un steidzos uz upīti. Bija pavēss, ar spožu sauli, kas jau apspīdēja Jāņkalniņa priežu galus un pamatskolas augšējo stāvu. Nu skaisti! Rāmi plūda upīte bez liekiem trokšņiem. Murds atradās turpat, kur likts, tikai dīvaini sarāvies garumā, apaļāks kļuvis gan. Un pilns ar lielām raudām! Celt laukā nevarēju, jo vecais aizkars to neizturētu. Lēnām izvēlu laukā, liku rokas apakšā un nesu mājās, izbēru spainī. Spainis gandrīz pilns! Nu māka rokā. Pēc divām dienām atkal devos zvejā.
Gāju gar upītes krastu, garām ievai, pāri tiltiņam, garām Roberta Stilves mājai, pa pļavu līdz Dzegužu mājas sētai, tad pārlēcu upītei, caur Arņa dārzam pa taciņu, cauri vārtiņiem un pie upītes klāt. Ilgi neuzkavējos, lai neviens mani neiztraucē. Atkal nočīkstēja vārtiņi, un nu jau atrados uz ielas. Tagad nemaz nesteidzos, jo nebija jau kur. Uz ielas bija silti un patīkami, jo bruģis vēl nebija atdzisis.
Pārnākdams mājās, uzliku pulksteni, lai zvanītu pusē septiņos. Rītā pamodos agrāk par zvanu, paņēmu līdzi lielo emaljēto spaini, domāju, lai nav kā iepriekšējā reizē, kad nesu lomu uz rokām. Paceltu galvu soļoju pēc lielā loma. Pretim Kovalu mājai satiku sētnieci, nodomāju: “Nu, jā, ja satiek no rīta pirmo sievieti, labi nebūs.” Bet ne jau uz mani tas attiecas, tā prātoju. Atkal nočīkstēja Artūra mājas sētas vārtiņi, un nu jau stāvēju pie upītes, no uztraukuma pat tajā iekāpu. Bet kur mans murdiņš? Nav vairs. No uztraukuma izkalta mute, gribēju jau ar sauju ūdeni mest mutē. Tagad sapratu, ka Dzegužu māte mani šorīt ir apsteigusi un, iedama uz upīti skalot spaiņus, izņēmusi manu murdiņu. Tikai iznākot uz ielas, sajutu savas vēsās, samirkušās kājas. No bēdām biju sajaucis virzienu uz mājām. Kad pienācu pie Klasmaņu mājas, pretī man izskrēja gailis, grasīdamies mesties man virsū. Bija jau doma sviest gailim ar spaini, bet, lai arī tas bija vecs, vietām nodrupušu emalju, tomēr apstājos. Divas lietas zaudēt – skaisto murdiņu un spaini – bija par daudz. Tā beidzās manas zvejnieka gaitas mazajā upītē.
(Turpmāk – vēl)
