Kopš Latvijas Policistu biedrības rīkotā piketa iepretim Ministru kabineta ēkai Rīgā ir pagājis pusgads.
Kopš Latvijas Policistu biedrības rīkotā piketa iepretim Ministru kabineta ēkai Rīgā ir pagājis pusgads. Lai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Alūksnes brigādes pārstāvju tur nebija, visi cerēja, ka izdosies pievērst lielāku uzmanību valsts iekšējai drošībai un cilvēkiem, kas par to rūpējas. Diemžēl nekas daudz nav mainījies.
“Ja nākamo divu trīs mēnešu laikā nekas nemainīsies, mēs bankrotēsim. Šā gada divos mēnešos jau ir sakrājušies kopsummā 10 200 latu parādi par apkuri, elektrību, malku, degvielu, rezerves daļām…” atzīst VUGD Alūksnes brigādes komandieris Intars Zitāns. Viņš uzsver, ka visas “iekšējās rezerves” sen ir izsmeltas, tāpēc nav iespējams samazināt štatus vai arī izdevumus.
Darbinieku skaits jau tagad ir nepietiekams, turklāt mēnesī pēc nodokļu atvilkšanas viņi saņem 100 – 200 latus par darbu, kurā ik brīdi jābūt gataviem doties uz izsaukumu. Daudzi aiziet, izvēloties labāk apmaksātu darbu tepat, vai arī aizbrauc uz ārzemēm. Apes postenī dežurē viens cilvēks. Alūksnē – dežurants un autovadītājs, kā arī divi līdz trīs cilvēki, kas izbrauc uz notikuma vietu. “Ko tur varētu iesākt divi cilvēki? To neatļauj arī drošības tehnika, tāpēc ir jāizsauc no maiņas brīvais personāls. Tā tas notiek regulāri,” skaidro I.Zitāns.
Finansējums
saglabājas nemainīgs
Joprojām VUGD Alūksnes brigāde, arī reģiona brigādes Balvos un Gulbenē, iztiek ar tādu pašu budžetu kā pagājušajā gadsimta desmitgadē. Gandrīz nekas nav mainījies iestādes uzturēšanai piešķirtajā finansējumā kopš 1995.gada. Tiesa, 2001.gadā apvienoja trīs rajonu glābšanas dienestus, tāpēc salīdzināt var ar to. Pērn salīdzinājumā ar 2002.gadu budžets bija par 166 368,34 latiem lielāks, pavisam 533 588 lati. Palielinājušies ir arī Alūksnes brigādes ieņēmumi – 1 375, 84 lati. “Liekas, ko vēl varētu vēlēties? Tomēr jāņem vērā, ka palielinājās darbinieku atalgojums, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, iekšzemes komandējumi un uzturdevas kompensācijas. Šie izdevumi nav saistīti ar mūsu darbību, bet tie ir jāmaksā, neatkarīgi no izbraukumu skaita. Tad iznāk, ka trīs rajona brigāžu sešu depo (Tilžas depo vēl nav piešķirti uzturēšanas izdevumi) vajadzībām ir piešķirti 47 222,88 lati, tas ir par 1392,69 latiem mazāk nekā 2002.gadā,” klāsta I.Zitāns.
Parādi ir krājušies gadu no gada, jo izdevumi palielinās, bet finansējums samazinās. Degvielas cena ir augusi. Ja par apkuri ir jāmaksā 1000 latu mēnesī, tad neko neietekmē izbraukumu skaita samazināšana. Tāpat ir jāmaksā par elektrību, atkritumu izvešanu un ūdeni. Šim gadam finansēšanas plāns ir apstiprināts, tas liecina, ka iestādes uzturēšanas izdevumiem ir tikpat līdzekļu, cik 2005.gadā. Turklāt pērn papildus apmaksāja rēķinus par
27 000 latiem, bet tagad šī summa, arī degvielas, elektrības un citu izmaksu sadārdzināšanās, veido 40 000 latu deficītu. Tas nozīmē, ka uzturēšanas izdevumiem vajadzētu divtik lielu finansējumu.
Taupot naudu, zaudē profesionalitāti
Var pienākt brīdis, kad dienesta automašīnām nebūs degvielas un nevarēs izbraukt uz negadījumu vietu. Ja būs liels ugunsgrēks, kura likvidēšanā vajadzēs strādāt divas dienas vai ilgāk, tad degvielas krājumus iztērēs uzreiz. Jau trīs gadus VUGD struktūrvienības atsakās no izbraukumiem, kas nav saistīti ar tiešo pienākumu izpildi, lai gan reizēm ir grūti noteikt robežu. Bieži atsakās palīdzēt izvilkt automašīnas uz ceļa, ja negadījums nav saistīts ar briesmām cilvēka dzīvībai. Tāpat finansējuma trūkuma dēļ neorganizē tik daudz mācību, cik būtu nepieciešams, lai saglabātu darbinieku profesionalitāti. Arī automašīnu tehniskās kļūmes, kas varētu atklāties mācībās, tagad parādīsies izsaukumos, jo stāvot mašīnas labākas nepaliek.
“Mēģinot ietaupīt santīmus, varam zaudēt miljonus. Ir radikāli jāpalielina finansējums vai arī jāatsakās no kādām dienesta funkcijām. Varbūt neveikt profilakses pasākumus? Diemžēl pieredze liecina, ka profilakse ļauj novērst ugunsnelaimes. Tomēr jārēķinās, ka pašlaik iedalītie līdzekļi ir puse no nepieciešamajiem, lai varētu veikt visas dienesta funkcijas,” spriež I.Zitāns. Jāņem vērā, ka šajā dienestā ir jāprot ne tikai dzēst ugunsgrēku, glābt slīkstošos un avārijās cietušos, bet arī palīdzēt dabas stihiju nodarīto postījumu un epidēmiju draudu likvidēšanā. Turklāt darbiniekiem ir jātīra sniegs, jāpļauj zāle, jāremontē telpas un automašīnas, jo servisā par to nevarētu samaksāt. Vai vēl kādā dienestā to dara?
Bez benzīna nevar izbraukt no depo
Pirms neilga laika glābšanas dienesta mašīnas jau stāvēja ar pustukšām benzīna bākām, jo nebija apmaksāti degvielas rēķini. Ja depo vajadzēs atslēgt apkuri, elektrību un atteikties no malkas pirkšanas, tad dispečers nevarēs veikt savas funkcijas. Var gadīties arī, ka mašīnas ar ūdeni nebūs kaujas gatavībā, jo martā naktīs pieturēsies sals. VUGD vadība ir informēta, bet nekādas optimistiskas prognozes nav saņemtas. Gandrīz nekas nav mainījies kopš pagājušā gada augusta, kad policisti un glābšanas dienesta darbinieki protestēja un izvirzīja prasības. “Algu solīja palielināt dubultā ar pagājušā gada oktobri, bet kopš 1.decembra ir palielināta vienīgi uzturdevas kompensācija. Beidzot tā ir tāda pati kā Nacionālajos Bruņotajos Spēkos dienējošiem,” uzsver I.Zitāns. Bija cerība, ka kādu no Iekšlietu ministrijas iepirktajām jaunajām automašīnām saņems arī Alūksnes brigāde, bet tās nebūs.
“Valsts apgādes ziņā nekas nav mainījies. Saņemta ir vienīgi vieglā automašīna “Škoda Fabia” un elpošanas aparāti piedūmotā vai citā nepiemērotā vidē. Tehnisko nodrošinājumu varam uzlabot vienīgi ar lietoto tehniku no ārzemju sadarbības partneriem. Diemžēl arī to nu jau pāris gadus nesaņemam,” norāda I.Zitāns. Turklāt ārzemju automašīnas ir domātas tikai ceļiem, bet trūkst visurgājēja, kas ir piemērots lauku apstākļiem. Tāda ir tikai viena automašīna, kura ir nolietota, tāpēc var gadīties, ka neizies tehnisko skati. Ja automašīnu parku mainīs tādā tempā, kāds ir pašlaik, tad tam vajadzētu 30 līdz 40 gadus. I.Zitāns uzsver, ka vajadzētu rīkoties strauji un atrast veidu, kā gadā nomainīt vismaz vienu automašīnu katrā rajonā.
Problēmas ir samilzušas desmit gados
Ar sadraudzības pilsētu atbalstu kādu laiku varēja “uzlikt ielāpu” daudzajām vajadzībām. Tomēr nevar cerēt, ka 25 gadus lietota automašīna kalpos vēl ilgi. Autopacēlāja un speciālo kāpņu Alūksnē nav. Tiesa, citos rajonos glābšanas dienesta tehniskais aprīkojums ir vēl bēdīgāks. Pagājušā gada janvāra vētra parādīja, ka Alūksnes brigādē katastrofāli trūkst sakaru līdzekļi. Nav arī ģeneratora, ja pazūd elektrība. Visas problēmas ir samilzušas ilgākā periodā.
Alūksnes brigāde Latvijā izceļas ar labu sadarbību ar rajona un pilsētas pašvaldību. Lai ūdenslīdēji varētu strādāt droši zem ūdens, tās nesen iegādājās divus zemūdens kompjūterus. Tajos ir ūdens dziļuma, temperatūras mērītājs un skaitītājs, kas uzskaita slāpekļa koncentrāciju, lai ūdenslīdējs neatrastos zem ūdens ilgāk nekā to atļauj noteikumi. ” Pēdējos desmit piecpadsmit gados lielākā iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstij ir jānodrošina viņu glābšana. Tas, protams, ir mūsu dienesta pienākums, bet daudzi neievēro ugunsdrošības noteikumus un tā apdraud sevi un citus cilvēkus. Lai arī cik spēcīgs un universāls būtu glābšanas dienests, tas nekad nespēs visus izglābt, ja iedzīvotāji nerūpēsies par savu drošību. Ja glābējus izsauc tikai tad, kad uguns gailis jau ir jumtā, tad ēku vairs nevar glābt, tāpat arī cilvēkus, kas nav izkļuvuši no tās,” atgādina I.Zitāns.
Iedzīvotāji neievēro noteikumus
Var atkārtoties tāda situācija, kāda bija Rīgā, Mežaparkā, kur no degoša dzīvokļa astotajā stāvā izlēca visi ģimenes locekļi. Statistika liecina – visvairāk ugunsgrēku notiek dzīvojamā sektorā. Alūksnē pagalmi pie daudzdzīvokļu mājām ir piepildīti ar automašīnām, nedomājot, kā ugunsgrēka gadījumā glābēji varēs piebraukt zem loga vai lodžijas. “Jau tagad noteikumi paredz, ka ap māju ir jāatstāj trīs metru brīva josla. Nekad nav bijusi atcelta prasība, ka mājai ir jābūt apbraucamai. Tomēr ir radīti dažādi šķēršļi, kāpēc tas nav iespējams,” akcentē I.Zitāns.
Ceļu policija var sodīt vainīgos, bet tas problēmu neatrisinās. Glābšanas dienestam ir tiesības pārvietot personiskās automašīnas vai mantas, bet nav atrunāta atbildība un zaudējumu atlīdzība. Ja likumdošana atļautu rīkoties kā filmās – nedomājot izsist mašīnai stiklu vai nesaudzīgi nobīdīt malā, lai tiktu pie mājas vai hidranta, tad to īpašnieki nebūtu apmierināti. Viņiem būs radīti zaudējumi, kurus Latvijas apdrošināšanas sabiedrības neapņemas segt. Daudzās valstīs zaudējumus sedz apdrošināšanas sabiedrības. Tas viss ir jāparedz likumdošanā.
