Saka, ka gailis saistās ar atjaunošanos, sākumu un negaidītiem pavērsieniem. Tāpēc Ugunīgā Gaiļa gads diemžēl atnācis ar ugunīgiem pavērsieniem gan pasaulē, gan Latvijā. Šis gads Latvijai ir atnesis izmaiņas sociālajā jomā, kas lielākoties skar pensionārus un ģimenes ar bērniem. Tiem, kuri devās pensijā 2011.gadā un kuru pensiju apmērus skāra negatīvais pensijas kapitāla indekss, šogad pārrēķina pensijas. Tāpat šogad ir izmaiņas pensiju indeksācijā visiem pensionāriem. Ģimenēm, kurās aug vismaz četri bērni, ir lielāks ģimenes valsts pabalsts. Šādi un vēl dažādi labojumi likumdošanā stājas spēkā šogad. Izklausās daudzsološi, bet, ja paskatāmies šo izmaiņu skaitlisko vērtību, tad, piemēram, ģimenes valsts pabalsts par ceturto un nākamajiem bērniem ir 50,07 eiro mēnesī iepriekšējo 34,14 eiro vietā – tas nemaz nešķiet daudzsološi: lai gan pabalsts ir lielāks gandrīz par 16 eiro, ko gan par šo naudu lielu nopirksi bērnam? Saprotams, ir labi, ka tiek veiktas vismaz kaut kādas izmaiņas, bet uzskatu, ka tā ir klaja smiešanās par cilvēkiem. Minimālā alga paaugstināta. Uhh… tad nu būs. Par 10 eiro? Smieklīgi taču! Dažbrīd šķiet, ka valdības pārstāvji veic grozījumus un smērē papīrus tāpēc vien, lai būtu, par ko atskaitīties, it nemaz nedomājot par cilvēkiem. Lai cik skumji tas būtu, mainīt neko nav iespējams, un nav nozīmes, vai ir Mērkaķa vai Gaiļa gads, jo bardaks velkas no gada uz gadu.
Savukārt uzbrukums Vecgada naktī Stambulas naktsklubam Turcijā, kad tika noslepkavoti 39 cilvēki, kārtējo reizi lika aizdomāties par to, cik neaizsargāti un bezspēcīgi esam, ja pat svētku laikā, ejot ārā no mājas, jādomā par to, vai šodien ar manu ģimeni kas neatgadīsies. Protams, mēs nekad nevaram zināt, kas ar mums notiks, jo saka, ka pat karotē var noslīkt. Bet kurš gan Stambulā varēja iedomāties, ka tieši svētki būs tā liktenīgā nakts, kad aiziet bojā… Vai tiešām cilvēki vairs nevarēs pulcētie kopīgos prieka brīžos? Vai masveida iznīcināšana būs kļuvusi par pasaules trendu? Ir tādi, kas apgalvo, ka Latvija jau nevienam nav vajadzīga un te neviens nenāks un nespridzinās, taču paļauties uz to mēs nevaram. Ar to vēlos teikt – šogad, nākamgad, aiznākamgad novērtējiet tos, kas jums ir! Nepazaudējiet sev tuvos, savus dvēseļu radiniekus nenozīmīgu strīdu dēļ! Nespītējiet un neceliet degunu gaisā, jo kas gan var būt labāks par kādu sirsnīgu vārdu vai siltu paldies, ka esi. Turklāt tas viss lielā mērā ir mūsu pašu, ne Gaiļa rokās!
