Alūksnieši Gatis un Normunds Sniķeri ir tēvs un dēls, kuriem abiem ir viena kaislība – ūdens motosports. Ja agrāk tēvs startēja sacensībās ar 68.numuru, tad, sākot ar šo sezonu, to darīs arī dēls.
Alūksnieši Gatis un Normunds Sniķeri ir tēvs un dēls, kuriem abiem ir viena kaislība – ūdens motosports. Ja agrāk tēvs startēja sacensībās ar 68.numuru, tad, sākot ar šo sezonu, to darīs arī dēls. Viņi abi atzīst – ja ūdens motosportam esi atdevis mazo pirkstiņu, tad tas noteikti paņem visu roku.
Lai arī tagad Gatis pats vairs nebrauc, viņš ļoti atbalsta dēlu, palīdzot gatavoties šīssezonas sacensībām. Un kā gan ne, ja tieši viņš dēlam ir mehāniķis. Savukārt Normunds šajā sezonā aizvadīs pirmās sacensības un ir apņēmības pilns sacensties ar konkurentiem tikpat neatlaidīgi kā savulaik tēvs, gūstot dažādas godalgas.
Aizsāk tradīcijas
G.Sniķers atzīst, ka ūdens motosports ir īpašs sporta veids – ja esi pievērsies, tad ir grūti atraut sevi no tā. “Tagad šajā sporta veidā daudz kas ir citādāk. Ja es agrāk braucu ar ātrumu 70 kilometri stundā, tad tagad – 170 kilometri stundā. Arī laivas ir citādākas – modernākas. Bet nav aprakstāmas izjūtas, ko, braucot ar laivu, var gūt – tev šķiet, ka ūdens nāk virsū, bet kā braucējam tev jāmāk prasmīgi izlēkāt pa viļņiem,” atzīst G.Sniķers.
Viņš vēl tagad spilgti atminas, kā pats 1959.gadā pievērsās ūdens motosportam. Tas sākās nejauši – G.Sniķers ar domubiedriem bija ekskursijā Ļeņingradā, kur tobrīd risinājās ūdens motosporta sacensības. Pēc to noskatīšanās bija iespēja aplūkot arī laivas. Atbraucot mājās, sirdī bija nemiers, jo redzētais ļoti piesaistīja. Viņi bija pirmie, kas Alūksnē aizsāka ūdens motosporta tradīcijas.
“Pa ziemu sākām būvēt savu laivu – to mums pēc rasējuma krievu žurnālā uztaisīja Gunārs Janeks. Ja parastā motorlaiva brauca ar ātrumu 18 kilometri stundā, tad mūsu laiva – 30 kilometri stundā. Tā bija mūsu eksperimentu laiva, ar to sacensībās nepiedalījāmies. Bet nākamajā ziemā sākām gatavot jau vairākas laivas,” stāsta G.Sniķers.
Bijis Latvijas izlasē
1961.gadā viņiem jau bija sava komanda – divas motorlaivas un vairāki skuteri. Piedaloties sacensībās, arī pašam izdevies gūt nozīmīgus sasniegumus – Latvijas čempiona titulu, bijis Vissavienības sporta meistarkandidāts, arī Latvijas izlases dalībnieks.
“Jau pirmajā sezonā izcīnījām 1.vietu starp Latvijas komandām. Pēc tam sākām piedalīties nozīmīgākās sacensībās. Sezonas sākumā Alūksnes ezerā vienmēr risinājās Alūksnes kauss ūdens motosportā, kad pie mums pulcējās braucēji no visas Latvijas. Nākamās sacensības bija žurnāla “Zvaigzne” kausa izcīņa Cēsu rajonā, pēc tam – Latvijas meistarsacīkstes Jūrmalā. Kad šis sporta veids Latvijā kļuva populārāks, arī mēs piedalījāmies citās sacensībās. 1961.gadā jau bija ļoti daudz dažādu meistarības sacensību,” atceras G.Sniķers.
Toreiz Alūksnē daudzām iestādēm bijušas savas komandas – mežrūpniekiem, autobāzei, rūpkombinātam, arī braucēju bija pietiekami daudz. “Alūksnes ezerā risinājās Padomju Savienības sacensības ūdens motosportā. Toreiz gan bija nosacījums – braukt drīkstēja tikai ar savienībā ražotiem motoriem. Nebija tādas nedēļas nogales, kad mums nebūtu jādodas uz kādām sacensībām – no maija līdz augustam. Agrāk uz Alūksnes ezera ūdens motosporta sacensības notika pat divas reizes gadā, bija sacensības ledus jahtām, burātājiem,” klāsta G.Sniķers. Sacensībās viņš piedalījās līdz 1963.gadam, kad tika iesaukts dienēt armijā, bet pēc tam vairāk nestartēja.
Piepilda sapni par laivu
Savukārt Normunds šo ūdens motosporta sezonu gaida ar saviļņojumu, jo tās viņam būs pirmās sacensības. Nesen viņš ir iegādājies arī savu laivu, kurai tāpat kā savulaik tēvam ir 68.numurs. Ar to viņš startēs FR 2000 klasē.
“Jau kopš bērnības man ir interese par tehniku, bet ūdens motosports – tas ir kaut kas īpašs. Jau pusaudža gados gribēju tam pievērsties, bet tad Alūksnē ūdens motosportā vairs nekas nenotika. Tomēr līdz šim tas man visu laiku bija nepiepildīts sapnis. Arī tēvs bija stāstījis par izjūtām, kādas ir braucot. Jau vairākus gadus uz Alūksnes ezera risinās sacensības, pērn Alūksnē tika nodibināts ūdens motosporta klubs “Nord Ost”. Tas viss pamazām rosināja pašam nopirkt savu laivu,” stāsta N.Sniķers. Viņš iesaka – ja kāds vēlas pievērsties šim sporta veidam, tad jārēķinās, ka laivas un dzinēja iegāde maksās vismaz 3000 vai 4000 latu. Papildus būs vēl dažādi tehnikas izdevumi, dalības maksa sacensībās.
Ir labs mehāniķis
“Nord Ost” biedri N.Sniķeru iepazīstināja ar Nikolaju no Rīgas, kuram arī ļoti patīk ūdens motosports. “Savulaik viņš pats piedalījās sacensībās, ļoti labi pārzina gliserus. Tagad viņš ir mehāniķis Jelgavas kluba “Paisums” biedriem. Viņš man palīdzēja iegādāties laivu, pārbūvēja finierējumus, palīdzēja pie dzinēja, bet pārējos darbus galvenokārt paveicām paši. Tagad viss ir jādara pašu spēkiem – ne tā, kā bija agrāk. Bet sponsorus nevar atrast pirmajā sezonā – vispirms ir jāpierāda sevi. Par skaistām acīm neko nedod,” uzsver N.Sniķers.
Viņš lepojas, ka tieši tēvs ir viņa mehāniķis. “Ir bijušas reizes, kad pašam brīvajā laikā ir vēlme darīt kaut ko citu, bet tēvs ir neatlaidīgs un saka: “Nē, nē, ejam pie kuģīša, tur vajag šo to izdarīt.” Un es vienmēr piekāpjos, jo pašam jau arī tas patīk,” saka N.Sniķers.
Ir iekšējs uztraukums
Normunds atzīst, ka pašam ir iekšējs uztraukums par to, kā veiksies sacensībās, jo līdz šim tajās nav piedalījies. “Arī braukšanā ar motorlaivu man diemžēl nav pieredzes, tādēļ bailes ir vēl lielākas. Šķiet, ka, ātri braucot, līkumā laiva sasveras uz vienu pusi. Braukt ar laivu nav tas pats, kas braukt ar automašīnu. Pagriežot stūri, laiva uzreiz negriežas, bet tikai pēc laiciņa, un arī tad nebrauc taisni, bet it kā slīd sāniski. Turklāt arī braukt vienam pašam pa ezeru ir citādāk nekā sacensties ar pārējiem. Kad trenējos braukšanā, tēvs filmē, lai pēc tam varētu analizēt brauciena plusus un mīnusus. Bet pieļauju, ka pirmajās sacensībās man tāpat būs lampu drudzis,” klāsta N.Sniķers.
Tēvs vērtē, ka ūdens motosportā ir divu veidu braucēji – normāli braucēji un trakotāji. “Normālā ātruma braucējiem parasti ir pieredze, viņi brauc un visu mierīgi apdomā, bet tie, kuri brauc ātri un trako, tāpat nespēj šos prātīgos braucējus noķert. Tā ir jebkurā sporta veidā,” saka G.Sniķers.
Gaida startu sacensībās
Tehnisku problēmu dēļ N.Sniķers 14.maijā nepiedalījās Latvijas čempionātā ūdens motosportā pirmajā posmā Liepājā, bet nākamajos posmos piedalīsies, jo viņā ir cīņas spars, un cer, ka tehnika nepievils.
N.Sniķers šosezon ir starp Alūksnes kluba “Nord Ost” komandas dalībniekiem, kurā ir arī divi cēsnieki. Katrai komandai divi labākie braucēji dod komandas ieskaiti, bet vienam dalībniekam noteikti ir jābūt jaunietim. Šāds nosacījums ir, lai popularizētu sporta veidu un iesaistītu tajā jauniešus.
“Paralēli Latvijas čempionātam šogad notiek arī Baltijas čempionāts. Tā pirmais posms un Latvijas čempionāta otrais posms būs 10. un 11.jūnijā Lietuvā, bet pēc nedēļas Igaunijā būs Latvijas čempionāta trešais posms un Baltijas čempionāta otrais posms. Bet Baltijas čempionāta 3.posms būs uz Alūksnes ezera jūlijā. Šis ir pirmais gads, kad šie čempionāti risinās paralēli, kas, manuprāt, ir ļoti pareizi,” vērtē N.Sniķers.
Būs 12 konkurenti
Jautāts, ko šajā sezonā vēlas sasniegt, Normunds atjoko – sapnis par savu laivu ir piepildījies daudzu gadu laikā, tomēr viņš cer, ka tik ilgs laiks nebūs vajadzīgs, lai izcīnītu 1.vietu.
“Vēlētos kādā sacensību posmā izcīnīt godalgotu vietu. Tēvs gan jau tagad simtprocentīgi tic maniem panākumiem. Manā klasē Latvijā šosezon man būs 12 konkurenti. Tomēr šogad mans primārais mērķis ir izzināt, kā tas ir – braukt sacensībās, bet nākamgad braukt vēl veiksmīgāk un meklēt sponsorus. Jau tagad zinu, ka vislielākais uztraukums būs, startējot Alūksnē. Vienīgais pluss – būs zināmi ūdeņi,” atklāj N.Sniķers.
Pašlaik viņam pietrūkst savu telpu, kur laivu glabāt, tādēļ ir pateicīgs “Latvenergo” Alūksnes elektrisko tīklu rajona priekšniekam Jānim Liepiņam un Vilnim Ikeram, kas ziemā palīdzēja rast laivai mājvietu. Savukārt tehniskos jautājumus viņam palīdzēja risināt Dairis Ozoliņš un Laimonis Bāliņš.
