Šovasar Apes lauku mājā “Kalnarušķi” saimnieki piedāvā ne tikai atpūtu un nakšņošanu teltīs, bet arī glīti iekārtotās guļamtelpās. Kopš jūlija tur var nakšņot apmēram 15 cilvēki. Turpinās vecas klēts restaurācija, kur arī būs naktsmītne.
Šovasar Apes lauku mājā “Kalnarušķi” saimnieki piedāvā ne tikai atpūtu un nakšņošanu teltīs, bet arī glīti iekārtotās guļamtelpās. Kopš jūlija tur var nakšņot apmēram 15 cilvēki. Turpinās vecas klēts restaurācija, kur arī būs naktsmītne.
“Pieprasījums ir liels. Šogad restaurētajā klētī ieliksim grīdu un gultas, bet nākamgad izbūvēsim vēl otro stāvu. Iespējams, ka tad pirmajā stāvā būs zāle, kur varēs rīkot nelielas viesības, bet otrajā stāvā – guļamtelpas. Mūsu viesi atzinīgi vērtē to, ka koka guļbūvēs tāpat kā vecās mūra ēkās vasarā ir patīkami vēss. Esam tālu no Rīgas, bet daudziem tieši tas patīk,” stāsta “Kalnarušķu” saimniece Aigija Kalniņa.
Viņa secina, ka visietekmīgākā ir informācija no mutes mutē. Jūlijā visas brīvdienas atpūtai lauku mājā ir jau aizņemtas. Te labi atpūsties ir iespējas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Karstajās dienās klusumu lauku sētā saviļņo vien reta vēja pūsma, putnu dziesmas un atpūtnieku čalas. Plašo pagalmu ar aku ietver guļbūves ēkas, starp kurām ir pirts, kā arī brīvdabas estrāde un pašā augstākajā vietā – skatu tornis. Tikai viena gaiši apmesta ēka ar zaļu jumtu atšķiras no citām. Tajā ir mūsdienīga santehnika, dušas, tualete un virtuve. Labierīcības papildina plašu zāli ar akmens sienām, kura rada senlaicīgu iespaidu. Logu ailes aizmūrētas, tajās ierīkots apgaismojums, kurš skatam paver dažādas floristikas un trauku kompozīcijas. “Te ir bijusi kūts. Kad noņēma biezo apmetuma kārtu, atsedzās akmeņi. Tos slīpēja, arī lakoja. Logi bija augstu, pa tiem neko nevarētu redzēt, tāpēc radās doma to vietā ierīkot apgaismotas nišas,” stāsta A.Kalniņa.
No zāles ved durvis uz šķūni. Tajā paredzēts ielikt grīdu, lai varētu dejot. Pašlaik zālē var rīkot viesības 80 līdz 100 cilvēkiem, bet galdi aizņem daudz vietas, tāpēc ērtāk būtu izkustēties blakus telpā. Otrajā stāvā ir guļamistaba ar nelielu bibliotēku. Pārnakšņot var arī pirts otrajā stāvā un blakus malkas šķūnim padomju gados celtajā kūtī iekārtotās telpās.
Kūtī iekārtotajās telpās sienu gleznojums un audumi rada patīkamu noskaņu, tikai vērīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka gleznojumi vienlaikus slēpj plaisas mūra sienā. Tā ne viens vien defekts padarīts par efektu. Jāatzīst, ka saimnieces izdoma un telpu iekārtošanas talants ir apbrīnas vērti.
“Nevienu talkā nelūdzu, jo tas dārgi maksā. Saprotu, ka cilvēki ir speciāli mācījušies un zina vairāk. Tomēr tas, ko esmu pati radījusi, sagādā lielāku prieku. Idejas nosapņoju,” atzīst Aigija Kalniņa.
Gultas ir arī nelielā guļbūvē, kura atgādina klētiņu, bet patiesībā bijusi kūtiņa. “Parēķināju, ka tās nojaukšana un aizvešana maksā tikpat kā iztīrīšana un atjaunošana, tāpēc nolēmu atstāt. Nojaukt jau var paspēt vienmēr,” skaidro Aigija. Viņa izveidojusi vecu sadzīves priekšmetu un darbarīku ekspozīciju. Tajā ir arī tādas lietas, kuras pirmo reizi redz ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Pie griestu sijas kaltētu ārstniecības augu saišķīši, par kuru vērtīgajām īpašībām var uzzināt ekskursijā pa “Kalnarušķiem”.
“Ja redzu, ka grupa ir aktīva, ekskursiju sākam ar bebru dīķi un atrakcijām. Tad pat lielākie nerātņi var mierīgi noklausīties visu, ko stāsta,” atzīst A.Kalniņa.
Jaunlaulātajiem patīk gulēt senajās koka gultās un ieelpot ārstniecības augu smaržu. No specifiskās kūts smakas tur nav ne miņas, jo mēslu kārta ar pusotru metru zemes slāni zem grīdas ir izvesta, sienu baļķi – noslīpēti un spraugas aizbāztas ar sūnām.
“Saimniecību nopirkām 1992.gadā. Toreiz te nebija nekā. Lai gan ēkas šķiet vecas, tās ir celtas no jauna. Pamazām. Kūtij piebūvēja šķūni un saimniecības virtuvi, jo bija doma ražot pienu. Diemžēl tolaik par pienu maksāja maz, tāpēc atteicāmies no domas par ražošanu zemnieku saimniecībā. Pēc kāda laika atsākām te strādāt, bet ar citu domu,” skaidro A.Kalniņa.
Dīķi un apkārtne ir nemitīgi kopti, arvien veidojot kaut ko jaunu. Tā tapusi arī pussala, kura ir makšķernieku paradīze. Karpas iespējams makšķerēt gan no krasta, gan no laivas. Ja ir vēlēšanās, lomu var tūliņ likt katlā uz ugunskura, lai izvārītu gardu viru. Mazākajiem bērniem turpat netālu ierīkota smilšu kaste, bet lielākajiem volejbola laukums.
“Tagad ir plašāks piedāvājums, tāpēc uzreiz ir arī vairāk atpūtnieku,” secina Aigija. Skolēnu grupas izmanto pirti, piknika vietu, nakšņo teltīs un uzjautrinās atrakciju takā. Bērniem patīk pārbaudīt atbalsi uz estrādes. Tur var arī spēlēt mūziku un dejot pat lietus laikā, jo ir jumts virs galvas. Iespējams dziedāt karaoki.
Priežu pudurī ierīkota tūrisma tehnikas jeb atrakciju taka, tās iziešanai vajadzīga vismaz pusotra vai pat divas stundas. Šovasar izveidots virvju karuselis, tiltiņš ar baļķiem, kas šūpojas, kā arī maisi, kas šūpojas virs baļķa. Aizraujošs ir Tarzāna lēciens ar virvi, lai pēc tam visi grupas dalībnieki nostātos uz viena kvadrātmetra laukumiņa.
“Parasti katrs domā par sevi, bet te jāskatās, vai nevajag palīdzēt, kā arī nedrīkst lēkt tā, lai citus nobīdītu no šaurā laukumiņa. Pārliecinājos, ka tajā var stāvēt 20 jaunieši,” skaidro Aigija. Kalniņiem pieder stabu koksnes ražotne, tāpēc brāķētos baļķus var izmantot takas papildināšanai, kā arī atpūtas vietu iekārtošanai. Netālu ir purvs, kur arī paredzēts ierīkot taku.
