Ik pēc piecām minūtēm sāpes atkārtojas. Precīzi kā pēc pulksteņa. Ausma nespēj vairs gulēt.
Ik pēc piecām minūtēm sāpes atkārtojas. Precīzi kā pēc pulksteņa. Ausma nespēj vairs gulēt. Sāpes kļūst arvien neciešamākas… Nē, viņa negulēs vairs. Un nekliegs arī. Ausma pieslienas no gultas un atspiežas pret tās malu. Tā ir vieglāk. Atkal sākas… Viņa sakož zobus, aizver acis un skaita sekundes, dzelžaini turoties pie gultas malas. Maza, sīka sieviņa. Kalsna kā stīdziņa… Stāv slimnīcas gaitenī viena pie gultas un lokās sāpēs kā smildziņa vējā klajā sniega laukā – pavisam viena, vientuļa, bez atbalsta un bez cerības to kādreiz rast. Smildziņa – pūriņš uz pūriņa, caunaste galā… Saule riet. Drīz būs pavisam tumšs. Dakteres jau nav uz vietas. Vecmātes arī drīz ies pie miera. Vai tiešām neviens neliksies zinis par Ausmu? Tā. Pārgāja sāpes. Var atvilkt elpu… Nē, vairāk nostāvēt kājās nav spēka. Atkal jāapguļas. Ausma ieraušas atpakaļ gultā. Jāpaguļ, jāaizmieg. Tikai uz piecām minūtēm. Garām paskrien pelēns. Mikipele. Ai, arī te. Ne tikai mājās! Cik labi! Viņa nav viena. Ir arī pelēns. Miega pele…
Tēvreize
Miegs ir dziļš kā akā, kuras viena acs gaisā skatās… Ausmai bail no tās visu redzošās acs. Sīciņā “blisene” plešas arvien lielāka, platāka… pārvēršoties ezerā. Kas tur peld tajā? Kā kukainītis, kā kurkulītis, kā vabolīte augšpēdu, kājeles tirinot… Vai! Bērniņš! Polietilēna maisā… beigts. Pagalam…
Ausma salecas. Sāpes – neciešamas, arvien stiprākas liek viņai sarauties čokurā. No dvēseles dziļumiem izlaužas mežonīgs kliedziens. “Te nebūs nekāda bļaušana – kliegšana!” pikti un skaļi nosaka samiegojusies vecmāte ar ruļļiem uz galvas. Viņa ir iznākusi no sava kabineta. Ar garu gumijas cimdu rokā. Pirkstu viņa iešauj Ausmai vāverītē. “Ā,” grūtniece nodveš. Vecmāte uz viņu neskatās, guļ, acis viņai pusvirus. Mehāniski viņa saka: “Vēl nav laiks. Jāciešas. Kad jutīsi spiedienu lejas daļā, tad sauksi, es tepat būšu.” Tā pateikusi, baltajā halātā ģērbtā saskrullētā dāma čībās aizšļūc uz savu migu.
Ausma atkal ir viena klajā laukā… aukstumā, kur viss ir balts kā piens, bet nav piens. Sniegs…, kas vasarā zūd, rudenī atdzīvojas, sniegs, kas nav tauriņš, bet lido, ir līdzīgs zvaigznei, bet nav zvaigzne. Mirušu tauriņu klāts klajums. Un Ausma tajā. Nē, Ausma ir ezerā. Peld… Mirusi?
Ā! Viņa atkal ir pamodusies no sāpēm un kliedz… Ieskrien vecmāte. Un arī brēc kā negudra. Ausmai ir sākušās dzemdību konvulsijas. Vecmāte sagrābj grūtnieci kā skaidu un aiz padusēm velk uz dzemdību telpu. Mešus uzmet Ausmu uz dzemdību galda. Ausma vairs neskaita sekundes. Viņa tikai kliedz, kliedz kā stulba, vecmāte lamājas, liek pareizi elpot, pareizi spiest… Ausma neko nesaprot. Viņai nepielec. Viņa dzemdē jau piekto reizi, bet joprojām ir stulba. Asaras tek kā upes, tās ir platas kā Indijas Ganga… dzīvības un nāves upe. Upē, kurā vietējie peldina jaundzimušos un mirušos, kurā dzirda lopus un kaisa mirušo pelnus… Upe ietek ezerā…, nē, jūrā. Un vidū ir bērniņš… Vai tiešām miris? Kliedziens – sīks, spalgs, dzīvelīgs. Bērns! “Apsveicu, tev piedzima meita,” saka vecmāte. Ausmai nav spēka pateikt paldies, viņa zūd, grimst, slīkst ledainā ziemas naktī… Viņa klusi pie sevis skaita tēvreizi…
Mikipele
Ausma… viņa ir saplūdusi ar gaismu. Viņa nebaidās vairs ne no kā. Re, Mikipele. Tā pati, kas nule skrēja gar gultu. Tagad… ieskrien vīrenes mājā. Viņa virtuvē sēž pie piekrauta, netīra galda un kaut ko skricelē uz rūtainas papīra lapas. Vēstuli. Droši vien atkal prokuratūrai. Mikipele noskrien vīrenei pāri kājām, viņa pat nepamana. “Veci, paklausies, ko es uzrakstīju par Ausmu, pateiksi, vai ir labi sarakstīts,” nobļaujas viņa. Viņas vīrs no istabas kakta kaut ko atrūc padzērušā balsī. Ne jā, ne nē, ne melns, ne balts…
Vīrene runā: “Nu tad klausies. Es rakstu tā… Mēs esam neizpratnē, kā pagasts ir izrīkojies! Runa ir tieši par Ausmu Mukstiņu. Kam viņai centrā iedeva trīsistabu dzīvokli? Kur brūtgānus vest?! Kā nav kauna! Ausma nekad mūžā nav strādājusi, kā viņa par dzīvokli samaksās! Viņa nav vēl no vīra likumīgi šķīrusies, kad jau ar trim bērniem astē uzkārusies kaklā par sevi uz pusi jaunākam puikam. Kā nav kauna! Ausmai ir teju 40! Un bērnus viņa ir sazin kur salasījusi pa krūmiem! Un vienu bērnu viņa pēc dzemdībām iemeta ezerā. Pati pēc tam teica, ka bērns piedzimis nedzīvs. Ekspertīze to apstiprināja. Bet vai tad tā rīkojas kārtīga sieviete?! Cik pagasts ir lētticīgs… Noticēja, ka šo likumīgais vīrs dauza kā pakulu maisu. Lai dauza! Tā tādai vajag! Lai nosit pavisam! I ko līda biksēs jaunākam puisiešam, ko jaucās! Dabūjusi bērnu, tad domā, ka dabūjusi šo arī par vīru? Nekā… Lai iet un strādā! Pati pat kartupeļus izaudzēt nejēdz.”
Ausma redz… Nekas vīrenes mājās nav mainījies. Maza, tumša būdiņa klaja lauka vidū, viensēta. Melna no ārpuses un melna iekšpusē. Viena pati dzīvojamā istabiņa. Nu kā tur bija sadzīvot vīrenei, viņas vīram, Rūdim… Ausmas mīļajam Rūdim un pašai Ausmai… ar trim maziem bērniem un ceturto zem sirds. Un piekto… turpat netālu… ezerā. Ai…. Sirds sāp. Tā velk uz ezeru. Pie bērniņa, pie savas meitiņas, nedzīvi dzimušās…
Ausma redz bērnus – basām kājām viņi skraida pa auksto trīsistabu dzīvokli pagasta centrā. Stipri, sīksti. Kāpēc Rūdis neredz, ka trīsgadīgā Mārdžiņa apčurājusies, jāuzvelk sausas zeķbiksītes. Divus gadus vecais Ulduks gultā sēž un skrubina baltmaizes batonu, vēderiņš apaļš kā bumba. Grib putru. Nav, kas uzvāra… Kur tad Dārta? Lielā meita skolniece, kāpēc neuzvāra brālim putru?! Virtuvē Rūdis vāra zupu no svaigiem kāpostiem. Smaržo. Bez gaļas… Nekas. Būs visi paēduši. Ka tikai kartupeļus piegrieztu klāt. Viņdien taču mamma, Ausmas mamma, bija atvedusi veselu maisu… Norīb durvis. Istabā ienācis Jēkabs. Ausmas vīrs. Ko tad šis? Šņāc kā bullis… Paķer abus mazos un plikiņus stiepj līdzi aukstumā, ziemā… “Nē!!!” tā ir Dārta, kas ieķērusies tēvam rokā, kož un rauj māsu un brāli laukā no tēvaiņa kampiena. Rūdis piesteidzas palīgā… Jēkabs ir stiprāks, viņš mazos aiznes sev līdzi. Dārta skrien pakaļ. Viņa ir tā mācīta – mazos nedrīkst pamest. Rūdis dzīvoklī ir viens. Smaržo pēc piedeguma – zupa… un alkohola. Rūdis ir dzēris?
Krusta ceļš
“Ausma, mostieties! Runājiet! Ausma!” kāda balss uzstājīgi atkārto. Tā ir vīrieša balss. Patīkama. Samtaina. Kāpēc jāatbild? Runā vēl arī sievietes. Viena saka, ka ar šito māti notiek kaut kas nelāgs. Otra bilst, ka viss būšot labi. Tak piekto reizi jau dzemdējusi! Ausmai liekas, ka tās visas balsis, visi tie cilvēki – vīrene, bērni, svešie cilvēki, vecais un jaunais vīrs – tie visi ir viens. Tie visi ir Ausmā iekšā. Kāpēc jārunā? Kāpēc jāatbild sev pašai?
Smagi, lēni pār lūpām veļas vārdi: “Kur es esmu?” Tā ir Ausma. Viņa runā. Viņa ir atrāvusies no daudzajām balsīm kā čūsku midzeņa sevī. Viņa atkal ir viena, atkal pati. “Mīļā, tu esi slimnīcā. Tev piedzima veselīga meita. 3,5 kilogramus smaga un 53 centimetrus gara. Apsveicam! Kā sauksi?” jautā dakterīte. Dakterīte? Kāpēc viņa ir te? Iepriekš taču nebija! Kā uzminējusi to, ko Ausma grib vaicāt, ārste pasteidzas atbildēt pati: “Mani un anesteziologu izsauca, jo bija vajadzīga operācija. Tev bija pieaugusi placenta.” Ausma pasmaida: “Meitu saukšu par Ullu. Vai viņa ir vesela? Viņai nekas nekait? Viņa dzīvos?” Ausma nu jau raud, asaras atkal kā upes plūst un plūst. “Nebaidies, viss ir labi. Būtu tu ceturto bērniņu dzemdējusi slimnīcā, arī viss būtu labi, bet kas bijis, bijis, nepieminēsim,” saka daktere.
* * *
Kā lai Ausma izskaidro, kāpēc tā notika? Kāpēc tā meitiņa bija… jāatdod ezera mutei? Lielajai dzemdei, mātei Dabai… atpakaļ? No kurienes nākusi? Ausma todien mājās bija viena. Ar bērniem. Viena. Vīrs bija aizkūlies dzerties pie mīļākās. Jau nedēļu. Mājās, viensētā, nebija ne telefona, ne auto. Tuvākie kaimiņi – divu kilometru attālumā. Ausma jau juta, ka nebūs labi, ka vajag uz slimnīcu, bet – kā tur nokļūt? Iet uz kaimiņiem? Bet Mazajai Mārdžiņai bija jāvāra putra un Uldiņam tāpat. Daudz, daudz putras… Lielā katlā. Kā rukšiem. Ausma pasmaidīja. Viņas mīļie, mazie rukšuki… Blakus putrai kūpēja veļas katls. Jāizmazgā, jāizkar pagalmā! Dārta vēl skolā. Kad pārnāks, tad Ausma ies uz kaimiņiem. Pārnāca. Jau tumsa…
…bija karsta rudens novakare. Ausma teciņiem gāja gar ezera krastu uz kaimiņiem… Gāja. Ūdens. Nogāja. Jāiztur. Vēl tikai kilometrs atlicis… Karsti. Un tad viss bija pēkšņi. Sāpes. Ausmai paslīdēja kāja, viņa krita uz vēdera… Viņa attapās, kad bērns jau dzima ārprātīgās sāpēs… Ausma zaudēja samaņu. Bērns bija turpat. Nabas saitē… tik garā kā pavedienā no pasprukuša kamola vecmammas adīklim. Meitenīte. Mazs sārts kunkulītis. Nedzīvs. Nebrēca, neraudāja. Ausma pliķēja, sita, kliedza… Nebija spēka raudāt. Nebija vēlēšanās dzīvot.
Ausma bija jau debesīs, rītausma. “Kā es neieredzu savu vārdu…” kliedza katra sievietes šūna. Viss viņas ķermenis. Viņa jutās kā satrunējis koks. Tukšs dobums. Bez dzīvības. Ne prāts, ne sirds… rokas pašas ievīstīja bērniņu līdzi nestajā tīrajā linu dvielī. Kā kūniņā to – maisiņā, kas smaržoja pēc līdzi nestā vēl neatvērtā ziepju gabala iesaiņojumā. Kopš tā laika Ausma neieredz šo ziepju smaržu, tā ir nāves smarža! Zemeņu ziepes… Ausmas rokas iepludināja kūniņu ezerā, atvērtā dzemdē – atpakaļ uz pirmsākumu. Varbūt Ausmas rokām likās, ka ezers atdzīvinās, atdzemdinās meitiņu dzīvu? Bet prāts zināja, ka tā nenotiks. Taču sirds to nepieņēma, nenoticēja, pretojās, klusēja… Sirds bija sastingusi bēdās.
Toreiz Ausma līdz kaimiņiem tā arī neaizgāja, viņa devās atpakaļ uz mājām. Visa asinīs. Un pretī vējā plandēja balti autiņi, paladziņi, bērnu drēbītes… Kā pārmetums. Kā tukšums, ko piepildīt nespēja itin nekas. Ausma nerunāja mēnesi, lai kas viņu tincināja par notikušo. Vīrs, kaimiņi, policisti… Pašas māte.
Zelta vārdi
Rūdis ir atbraucis pakaļ Ausmai un savai meitiņai Ullai. Ar autobusu atbraucis. Viens? Kur tad bērni, kur Dārta, Ulduks un Mārdžiņa? “Pie tēva, pie Jēkaba,” noteic Rūdis klusi un kaunīgi. “Nekas, viņam būs bērni jāatdod ar labu, vai arī iesim uz pagasttiesu,” stingri saka Ausmas mamma, atbraukusi no pilsētas. Ulliņa ir ievīstīta viņas – vecmāmuļas – sarūpētajās sniegbaltajās drāniņās, deķī, ar rozā lenti apsietā vīstoklītī. Ausma domā: “Cik labi!” Varbūt viņa ir izpirkusi grēku? Varbūt meitiņa, tā, kura ezerā, tagad ir atgriezusies pie mammas, pie Ausmas. Pārdzimusi dvēselīte šajā bērniņā? Kā gribētos tam ticēt! Ausma taču negribēja, ka tā viss notiek…
“Bērni, kāpiet mašīnā, brauksim uz mājām,” teic Ausmas mamma. “Paga, mammu, nebrauksim uzreiz uz dzīvokli, vispirms uz pagastu. Izstāstīsim, kā viss ir. Lūgsim uzreiz, lai palīdz dabūt bērnus mājās,” cieši nosaka Ausma. Ceļš līdz pagastam… ir tik īss. Gaišs. Rūdis tur rokās mazo Ulliņu. Ausma nobučo mīļajam roku. “Mūsu meitiņa, sargāsim viņu!” saka viņa. Rūdis smaida. Tēvs. Lepns. Viņam elpa dvako pēc cigaretēm un alus. Automašīnas salonā to sevišķi var just. Ulla brēc, bet drīz nomierinās. Braukšana automašīnā viņai laikam taču pa prātam.
Pagasta padomē priekšsēdētāja sagaida Ausmu smaidīga. Lūdz atļauju paņemt rokās mazuli. Paaijā. Sola izmaksāt pabalstu sakarā ar bērna piedzimšanu. Ausma bilst: “Bijušais vīrs bērnus man atņēma…” Priekšsēdētāja zinot. Viņa šodien pat likšot pagasttiesas vadītājai braukt un pārvest bērnus mājās atpakaļ pie Ausmas. Vajagot visu atrisināt mierīgi. Tēvam jau arī esot tiesības uz bērniem. Gan viss nokārtošoties. Gan. Galvenais, ka jaunajiem tagad ir pašiem savs dzīvoklis, nebūs jāsmok un jāmokās, dzīvojot vienā šaurā istabā un trinoties nesaskaņās ar jauno vīramāti. Un izšķirties no vīra Ausmai vajagot. Lai varētu sakārtot savu jauno dzīvi. Jauno? Ausmai gribētos tam ticēt. Bet viņa par to nedomā. Viņa zina, ka bērni prasa ēst. Rūdim ir darbs, viņš iet par līgumstrādnieku te mežā, te pie saimniekiem lauku darbos. Maize būs! Ausma saņemsies un šopavasar dārzā pati iestādīs un izaudzēs kartupeļus! Par to Ausma parūpēsies. Un bērni būs blakus. Vairāk taču Ausmai nav nekā. Tā ir viņas profesija – būt mātei. “Vai neesmu laba māte?” viņa jautā pagasta padomes priekšsēdētājai, koptai sievietei pusmūža gados. Viņas acis ir tik dziļas un skaistas… kā ezeri. “Tu esi laba māte. Es zinu. Es tev ticu, man jātic. Un tev arī,” atbilde skan klusi, klusi. Tā, lai to dzirdētu tikai viņas divas. Un vēl šos vārdus dzird ezers. Tas… kurp šovasar Ausma atkal uzdrošināsies iet peldēties. Kopā ar bērniem un vīru. Kopā ar Rūdi.
