„I Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. 2 Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. 3 Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (GENESIS).
“I Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. 2 Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. 3 Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (GENESIS)
Visam ir savs sākums. Arī “Vārdam “- dzejas darbnīcai, kas tapusi Alūksnes Mākslas skolas direktora Ojāra Vēliņa un laikraksta galvenās redaktores Gintas Albertes kopīga projekta un sadarbības rezultātā Dzejas dienu noskaņās, kas kā zelta saulstari zilā vakarā rainiski atmirdz visā mūsu mīļajā Latvijā ik rudeni un ir kļuvusi par neatņemamu tautas tradīciju, kuras izpausme ir Vārds, kas paver mums Pasauli pilnā krāsu spektrā, ne vien liekot ieskanēties Dvēselei, bet arī, likts Dzejas rindās gluži kā jaunkareivis, bet kļūdams par karavīru vai profesionālu cīņas Meistaru, zem trubadūru ideālisma karogiem ir gatavs stāties pretim ikdienas akluma kvintesences, sirds daltonisma, dvēseļu cilvēkēdības un laicīgās varas mankurtisma izpausmēm, tiekdamies pretim garīgumam tā visaugstākajās izpausmēs. Garīgumam, kura mums ikdienā pietrūkst visvairāk šajā materiālistiski orientētajā Pasaulē sava ceļa meklējumos. Lai veiksmīgs mums visiem šis meklējums un ceļojums Dzejas pasaulē šogad “Alūksnes Ziņu” paspārnē!
Es domu tramvajā bēgu
cauri trombiem
pilsētas artērijās, kur
steiga ar laiskumu mijās,
bēgu no cilvēku kņadas,
kas līdzīgi kaijām kliedz
cīņā par kumosa tiesu,
iebēgu sevī un mulstu no
mistrāla griezīgās elpas
manā Aviņjonā.
2007
***
Es eju pa savu puķu
aleju
kā pa Galileju,
par ikdienas rūpestiem
smeju,
raugos uz bišu
skreju
un domās nokauju
tranus,
kas kā nepaklausīgas
aitas vairāk uzticas
vilkiem
un neuzklausa savus
ganus.
Tā eju pa savu aleju
kā pa Galileju,
un kā sapnī es manu
visapkārt aplokam
elektriskos ganus,
bet aplokā –
kailas Aitas…
…Nu tik kailas,
ka aplokā balts
apsnieg Kauns…
…Bet ko kailam padarīsi,
ja čūska, uz vēdera līzdama
savu Kungu priekšā,
šoreiz bija aizmirsusi
kailās radības iekārdināt
ar visaizliegtā augļa
brīnumu no
Atziņas koka…
2004
***
Es nodunu kā
ātrvilciens, šķērsojot
tavas pārejas
no diendusas uz letarģisko
miegu.
Atēnās šobrīd ir saule,
pie mums vējam ātrums –
28 metri /sekundē.
…turklāt prognozes dāsni,
gluži kā pirms vēlēšanām,
vēl sola mums –
sniegu.
***
Man pašam ir sniega
pilna cepure,
bet gribas vēl izjust
lāsteku saldmi,
gribas spēlēt ar tevi
ķerenes un otu mērkt saulē,
to sniedzot pēc dzeltenā krona,
kad gleznoju dvēseles sārtu
paša kārtējam autodafē,
kailām kājām pilsētas
tirgus laukumā stāvot
uz ikdienas pelēkā
klona…
2006
***
…Trīs sēru vītoli,
dreb birzē bērza zari…
… Kungs šūpulim
līksti lieca,
deviņos līkumos
saliekdams regulas
par Dzīvi, mērītu
siekos, stopos,
pusstopos,
noteikumos, ieteikumos,
protekcijās,
un “gailīšu” olektīs…
kādam viszinoši nosakot
visam noteiktas kvotas,
kuras sekmīgi sasniedzot,
paša mazvērtība nekavējoties
ir tikusi dzīta
uz laika biedru celta
ešefota …publiskam autodafē
…ja vien tā līkste…
…tā līkste tik bieži
neiesprūstu dzinējam
starp vaigiem.
2007
***
Turība ir laba lieta.
Vai kāds jel kādreiz
ir no turības cietis?
Vārdu var turēt,
var neturēt?
Var cūķi turēt,
var arī neturēt,-
…brīdī, kad duncis
ir ceļā uz sirdi,
un raugi –
cūķis aiziet sveikā…
pie kaimiņa, kas
arī netur vārdu…-
sacīdams, ka neķersies
pie svešas mantas.
Dūrējam netiek polšs,
asinsdesa un
izpaliek kāviens no sievas,
kaimiņš tiek pie čūlas,
bailēs, ka kāds
nāks pēc cūķa,
kura garšu pats
vairs neatminas,
cūkturis tiek pie drapēm,
jo sirds tam sāk klapēt,
aiz žēluma pret kuņģi,-
nu jau bezdarbnieku,
bet dievturis to visu vēro
un spriež:
nez kāpēc viņam
to rīkli spiež
tautieša norītā cūka,
kaut pats viņš bez grēka,
tik apjauš, ka Dievu
tautiskā aizgaldā turēt
tam nav vairs spēka…
2006
***
Korupciju apkaroja
Rīgā, Ventspilī un Rojā,
Tukumā un Jukumā,
Alūksnē un Šļukumā…
…Ak, korupcija,
tu, vārpata nolādētā,
viltniece emancipētā,
savā izdomā nepārspētā!
…un lai tu, latvieti,
nekristu grēkā –
tur, kur ģimene
vaiga sviedros raujas
vienā sētā –
mēs tevi ar saknēm
izravēsim – tu,
…vārpata nolādētā…
2007
***
Sāp tik ļoti,
ne jau tāpēc, ka
smeldz nodarījums,
bet ka nespēju
likt raudāt tavai sirdij
māla, laukšpata un
vizlas asaras…
2007
Ojārs Vēliņš
Esmu “Alfa”,
un manī plūst ļaudis
kā svētceļnieki uz Meku,
Aglonu vai Romu…
Tie aizplūst pa manām
artērijām un kapilāriem,
ieklausoties savās sirds balsīs,
kas ilgojas pēc mazās Paradīzes
tepat, Zemes virsū,
tik sasniedzamas ,
tik vilinošas…
pretstatā pilsētas
vēnu trombozēm no
Pasaules humānās palīdzības
sēnalām un cilvēku alkatības
vislielākajā no hipermārketiem,
ieiešanu kurā un iziešanu no kura
mēs izlūdzamies savam Radītājam.
…Esmu Omega.
…Grieķu alfabēta pēdējais burts.
Burts, kura nozīmi savā dzīvē
daudziem grūti pat iedomāties
un kā pēdējais es arī
izmantoju savas pirmtiesības
noslēgt šo absurdo polemiku
par Hipermārketu tēmu…
2007
***
Mana atvaļinājuma
grafiks
nekādi nespēj
ietekmēt
iepirkuma procedūru
un valsts finansējuma
līdzekļu apguvi.
– Ko tad jūs tādu iepērkat?
– Dvēseles!
2007
***
Ne cilvēks
ar cilvēku
zobenus krusto, bet
vara par varu…
…un atkal uzvirmo
gaisā
sarkans māls
uz Apija ceļa,
pa kuru ved
kaujas ratus,
pilnus
ar krustnaglām
kautiem
cilvēkbērniem.
2005
***
Steidz kurjerpasts
uz ērgļa ligzdu,
balta Baloža nests.
Ērgļa ligzda vīta
Augstā klintī, kurai
bezdibenis kājas mazgā
kā pirms sabata,
kad apskauts tika,
skūpstīts tika mūsu Kungs,
tik šoreiz viņa vietā –
žēlastības necienīgi kalpi,
visi melni tā kā velni,
rokas ercensarkanas
no kautiem kāraviem,
no kreičiem, pīķiem,
jo Vārds tiem šajā Pasaulē
nav bijis svēts,
pat ceļš uz sevis pestīšanu
ticis vienmēr bruģēts
ar savu pielūdzēju
līķiem.
9.9.9.9.
Olivers
Es dzēru Lāčplēša asinis
un brīnījos,
kāpēc tās nav sarkanas,
Es apjozu Lāčplēša jostu
un vaicāju sev:
kāpēc tā nav melna?
Es vaicāju Debesīm:
– Vai tiešām ir tā,
ka baltā krāsa cilvēkiem
ir no Dieva,
bet melnā – no Velna?
Debesis atbildi nesteidzīgi
stenografēja Mākoņrakstā,
– par to skaļi nerunā
Šajā krastā,
vien karogi, guldīti zem lina
brīdim, kad Vējš tos uzrunās
Karavadoņa balsī,
nepacietīgi ieklausījās
Manā Sirds pukstā…
“Piece of news “
20.20.20.
Authorless
(Autors ir vēlējies palikt nezināms)
(turpmāk vēl)
