Mazā Martiņa gribēja iet skolā. Viņa dārziņā apguva visus burtiņus un viena no pirmajām grupiņā sāka lasīt. Martiņa ļoti centās.
Mazā Martiņa gribēja iet skolā. Viņa dārziņā apguva visus burtiņus un viena no pirmajām grupiņā sāka lasīt. Martiņa ļoti centās.
Viņas māmiņa un tētis arī mācījās, tādēļ mazajai izveidojies priekšstats, ka pieaugušie – strādā un mācās, nemitīgi uztraucas par nepadarītiem darbiem, uztraucas par eksāmeniem un sesijām. Omīte mazmeitiņai palaikam stāstīja par vecākiem un atkārtoja, ka jāmācās čakli un kārtīgi jau kopš mazotnes, lai nebūtu tā kā viņai pašai – jāsēž par reģistratori poliklīnikā.
Martiņai, pirms skolas gaitu uzsākšanas bija jānokārto pirmais lielais pārbaudījums – jāparāda skolotājai, kā viņa prot lasīt. Tā nu no rīta meitenīti saposa, lika paēst brokastis, ļāva uzvilkt mīļāko kleitiņu. “Es zinu, ka tu mūs nepievilsi,” teica māmiņa. “Turies mazulīt, šis ir pirmais nopietnais pārbaudījums tavā dzīvē,” piebilda tētis, bet omīte sacīja: “Ja nenokārtosi pārbaudījumu un čakli nemācīsies, augstskolā netiksi, varēsi slaucīt ielas!”
Mamma turēja meitiņu pie rociņas. Viņas tuvojās skolai. Tā bija liela ēka, ar plašiem gaiteņiem un daudziem bērniem. Skolotāja izturējās ļoti draudzīgi – smaidīja, laipni sasveicinājās un lūdza izlasīt vienu rindkopu no skaistas bilžu grāmatas. Martiņa paskatījās grāmatā un pēkšņi sāka raudāt. Tik žēlabaini, ka abas sievietes – skolotāja un meitenes māte – apjuka. Kas, kāpēc tā notika? Kāpēc vienmēr tik gudrais un rātnais bērns tā izgāzās? Viņa taču prot lasīt! No rīta mazo atbalstīja visi ģimenes locekļi! Martiņas mamma bija pilnīgā nesaprašanā.
