57. Varbūt viņas liekas kā kādas lesbietes, kur viena pagādājusi bērnu, lai abas to audzinātu un sauktos vienlīdz par bērna mammām.
57. Varbūt viņas liekas kā kādas lesbietes, kur viena pagādājusi bērnu, lai abas to audzinātu un sauktos vienlīdz par bērna mammām. Ka arī divi vīrieši – geji – vēlas adoptēt bērnu un audzināt kā abiem piederošu, arī ir dzirdēts, neprasot, ko jutīs bērns, uzzinot, ka viņam ir divi tēvi un nav mammas. Kas tik viss nav pieredzēts! Demokrātiskā valstī nav nekā neiespējama, un tikai vēlāk, aizritot ilgākam laikam, nākas izdarīt secinājumus, pareizi vai nepareizi bijuši svarīgie lēmumi. Par to visu Īvande un Iveta ir daudz runājušas un lasījušas. Viņu gadījums nav tas ļaunākais, tomēr arī savā veidā neparasts.
Speciālisti, kas rūpējās par procesa iesākumu, ir atgājuši no visa tālākā. Tā vairs nav viņu kompetence. Tā vēlējušies arī Kramiņi. Notiek normālas dzemdības kā simtiem citu izslavētā un modernā klīnikā, kur strādā zinoši speciālisti. Viss rit kā pa diedziņu. Dzemdību process ir pieklusinājis visas Īvandes emocijas, viņa tikai dara savu sievietes darbu, pašas izvēlēto. Personālam viņa rādās ideāla dzemdētāja: pacietīga, inteliģenta un saprātīga, ar iepriekšēju dzemdību pieredzi. Tā otrā – palīdze – tā gan personālam var likties pārmēru emocionāla un neaprēķināma dzemdību procesa līdzdalībniece: te viņai pa vaigiem rit asaras, te liekas, ka pašu moka dzemdību sāpes, te šķiet, ka viņai būs vajadzīga medicīniskā palīdzība kāda no malas neizprotama šoka dēļ.
Pulkstenis precīzi ir deviņi rītā, augusta pašā vidū Lauvas horoskopa zīmē, no Īvandes klēpja izveļas mazulis, ņiprs puika, kurš uzreiz kliedz aizgūtnēm. Īvandei liekas, ka bērns raud uzstājīgi un izmisīgi vienlaikus. Sākusies ir viņa paša dzīve.
Iveta no pārciestajām emocijām liekas kā apjukusi. Viņa smejas un raud vienlaicīgi, te metas pie mazuļa, te pie Īvandes, apbērdama viņu ar skūpstiem un mīļiem vārdiem Personāls izskatās gandrīz šokēts: tāda reakcija no dzemdētājas draudzenes te vēl nav redzēta. Mazulis, uzcelts uz Īvandes vēdera un pietuvināts krūtij, iemanās zīst un rimstas raudāt. Vecmāte, kas ar pilnu uzmanību sekojusi dzemdību procesam, pamana, ka māmiņa raud, nevis priecājas vai ir vienaldzīga, kā daudzreiz gadījies redzēt. Tās neliekas atvieglinājuma vai prieka asaras. Tās izskatās pēc kādām nožēlas asarām. Kā ir žēl šai priekšzīmīgajai dzemdētājai, tas personālam paliek noslēpums.
Vēlāk, kad viņi visi trīs ir pēcdzemdību palātā, Īvande lūdz pieņemt viņu par bērna krustmāti. Tā pēkšņi šķirties viņa nespējot. Varbūt tas esot neprātīgi, netālredzīgi, varbūt viņa to nožēlošot, bet viņa nespējot atteikties no bērna, kuru auklējusi savā siltumā.
