Varbūt labāk, ja es pārciešu šo šķiršanos tieši tagad un uz visiem laikiem. Kāpēc redzēt to, kas man nepieder? Tu, Ivetiņ, būsi laba māte saviem puikām.
“Varbūt labāk, ja es pārciešu šo šķiršanos tieši tagad un uz visiem laikiem. Kāpēc redzēt to, kas man nepieder? Tu, Ivetiņ, būsi laba māte saviem puikām. Viens ir virsplānā, un to es jums gribētu dāvināt. Jūs man lieliski šo mēnešu laikā palīdzējāt… Es ar šo brīdi esmu atkal Īvande, bet tu – savu bērnu māte, inkubators ir izslēgts…”
“Nezinu, kā tev pateikties, ja neskaita oficiālo norunu. Par to mēs vēl runāsim un visu kārtosim tuvākajā dienās. Atpūties! Atstāšu tev palasīt savas piezīmes, kas radās lielajā gaidīšanas laikā. Tur ir visas manas emocijas. Varbūt tās tev palīdzēs saprast visu, kas notika ar mani. Tu esi tik stipra sieviete! Brīnišķīga mūsu bērnu iznēsātāja! Paldies, simtiem paldies!” un Iveta glāsta Īvandes vaigus, skūpsta viņu un raud. Tās ir pateicības un prieka asaras. No rokas somiņas viņa izņem divas paprāvas klades un noliek tās uz naktsgaldiņa.
“Jūsu mājās aiz mana dīvāna sienassegas ir burtnīca ar manām piezīmēm – dienasgrāmata. Tanī arī es rakstīju visu, kas jānoraksta no dvēseles. Es to netaisos pārlasīt. Tikai sagadīšanās dēļ es pirms operācijas to neiznīcināju. Eleonora iztraucēja. Negribu, lai to lasa sveši cilvēki. Iznīcini, kad izlasi!… Tā ir inkubatora dienasgrāmata.”
16. nodaļa. Grūtā izšķiršanās
2. variants
Vita ir tik emocionāla, jau labu laiku liekas, ka viņu traucē kāda iekšēja balss. Tā liekas arvien uzstājīgāka un ir tik traucējoša. Liekas, no tā var sajukt tikpat kā prātā. Tas ir mazais, kas vai ik nakti neparastā sapnī kā tāds soģis atgādina: “Tu pati piekriti, gribēji saņemt atlīdzību, tu neesi man nekas! Man vajag mammu! Tu esi inkubators! Mašīna!” No bērna kustībām Vita bieži atmostas un ilgi nevar nomierināties. Pat ērtā gulta un spilvens liekas par neērtu, un bieži viņa aizmieg tikai rīta pusē. Viņu mazais traucē, viņas emocijas ir tik sakāpinātas, un domas, ka naktī atkal viņas zemapziņā krāsies nepatīkamas emocijas, kas uzpeldēs sapņos, baida un satrauc. Ja viņa nenēsātu bērnu, varētu lietot kaut vai miega zāles. Tagad to nedrīkst.
Pēc mediķu domām, bērns attīstās pareizi. Vitai visas analīzes ir normālas, viss ir kārtībā, taču no garīgā līdzsvara, ko viņa pazina līdz šim un ko apbrīnoja arī Iveta, viņa ir izsista. Domas, domas! Tās klejo kā neprātīgas, kā purvā nomaldījušās dzērves. Iveta savukārt tikpat kā staro un arvien biežāk grib būt kopā ar Vitu un mazo.
