Romāns turpinājumos. 52. Gintu Lāči iecelšot par mājas pārvaldnieku. Pagaidām nezinu, ko tas nozīmē un kādi būs mūsu pienākumi. Mēs māju jau apskatījām.
Romāns turpinājumos. 52.
Gintu Lāči iecelšot par mājas pārvaldnieku. Pagaidām nezinu, ko tas nozīmē un kādi būs mūsu pienākumi. Mēs māju jau apskatījām. Drīz arī tu to redzēsi. Mājai ir divas atsevišķas ieejas, un plašuma pietiks visiem, arī kad Lāči tur dzīvos vasaras atvaļinājumā. Mēs, māsiņ, tiksim tikpat kā uz zaļa zara! Man piedāvā darbu Lāča klīnikā un visai labu algu. Būs beigušies arī mani kalpones gadi!”
Un viņas kādu brīdi sēž cieši apkampušās. Netālās laimes nojausmas ir tik saldas. Negaisa mākoņi gar pamali ir aizslīdējuši, neskarot viņus. Ir kļuvis vēsāks. Zemu, gandrīz skarot zāli, lido svīres, veseliem bariem. Ir izvesta jaunā putnēnu paaudze, kas trenē spārnus tālajam lidojumam uz siltajām zemēm.
“Nezinu, kā esam izpelnījušies tādu likteņa labvēlību. Vai tiešām turpmāk viss mūsu dzīvē nokārtosies un es arī pamodīšos no šī murga?” vaicā Vita.
“Es atkal būšu Īvande. Tu arī mani jau sen neesi saukusi kristītajā vārdā, vienmēr uzrunājot tikai par māsu. Vitas misija drīz beigsies. Kaut kur klīnikā dokumentos paliks Vitas Avotas dati un neviens neprasīs, kā to sievieti – surogātmāti – patiesībā sauca. Man taču būs jāatsakās no piedzemdētajiem bērniem, un tos adoptēs Kramiņi. Kā tas izskatīsies dzīvē? Ja nu es pārdomātu? Joks, protams! Man nav tādu plānu! Iveta tad sajuktu vai prātā. Likums ir manā pusē. Droši vien Kramiņi jau kārto visus papīrus, lai man tikai jāparakstās un miers… Tad viņi laikam taču noskaitīs pielīgto naudu. Tas nu gan būs neierasti! Man izmaksās algu… naudu, kādas mums nekad nav bijis.”
“Lai tu būtu pret dzimušajiem vienaldzīgāka un paklausot ārstu ieteikumu, laikam būtu prātīgāk piekrist ķeizargriezienam. Tā domā arī dakteris Lācis. Man faktiski viņš lūdza par to ar tevi runāt. Tā arī dvīņiem būšot mazāk komplikāciju.
“Nezinu gan. Man no operācijas ir bail. Ja nu es nepamostos?”
“To tu atstāj ārstu ziņā! Domāju, ka viss būs tik labi, cik vien var būt. Tu esi rets eksperiments, un ar tevi nekādā gadījumā nekas nedrīkst notikt. Pamodīsies no narkozes, un viss būs aiz muguras. Tikai rēta pār vēderu paliks. Tā arī pie pašreizējās ķirurģiskās tehnikas ir gandrīz nemanāma.”
“Visu grūtniecības laiku esmu gatavojusies no bērna – bērniem – atteikties kā tāda dzeguze. Agrāk man tas likās pieņemami. Es centos visu grūtniecības laiku sev iestāstīt, ka man ir tikai Rihards. Domās es viņu iznēsāju tikpat kā divreiz. Visas savas mātes jūtas es centos veltīt tikai viņam. Tas bija no mediķu un Kramiņu puses pārdomāts solis, ka es vai ik dienas biju kopā ar Rihardu. Tagad, kamēr vairs nedrīkstu sava resnuma dēļ ar dēlu tikties, mani grauž kaut kādi nesaprotami pārmetumi par visu, ko esmu darījusi. Izrādās, abi bērni manās miesās man nav nemaz tik vienaldzīgi. Ka es viņus mīlu, es nevaru teikt, bet tā nav vienaldzība. Man pat pilnīgi negaidīti radās zēniem vārdi: Aldis un Valdis. Diezin kādus uzliks Kramiņi? Iveta kādreiz ierunājās, ka es varētu būt krustmāte, kā to darot ārzemēs. Tas arī laikam nebūtu prātīgi. Man no domas par viņiem ir vienkārši jātiek vaļā. Kā to izdarīt, tas ir cits jautājums. Kā tu domā? Nav taču tādu zāļu? Būtu es to zinājusi toreiz, kad piekritu uz šo avantūru…”
“Nelaime ir tā, ka tu par daudz domā un esi par gudru, lai bez emocijām atteiktos. Taču tas ir jādara. Reiz un uz visiem laikiem jānogriež kā ar nazi. Jāaizmirst!”
Māsas vēl daudz runā par Riharda veiksmīgo dzīvi Lāču ģimenē, par viņa draudzību ar Artūru.
