Romāns turpinājumos. 50. Iveta tagad Vitu ir apkampusi no mugurpuses, un Vita skaidri jūt kādas siltas piles uz sava kakla. Ivetai laikam tās ir prieka asaras.
Romāns turpinājumos. 50.
Iveta tagad Vitu ir apkampusi no mugurpuses, un Vita skaidri jūt kādas siltas piles uz sava kakla. Ivetai laikam tās ir prieka asaras. Viņa nesaka ne vārda. Vitai šoka moments ir ieildzis: tas ir tikpat kā pērkons no skaidrām debesīm: divi zēni viena vietā! To viņa nemaz uzreiz nespēj aptvert. Vai būtu labāk, ja viņa to būtu zinājusi agrāk? Diezin vai!
“Kā es spēšu abus pati dzemdēt?” beidzot viņa ievaicājas. “Vai nebūs komplikāciju? Es esmu pilnībā izsista no dvēseles līdzsvara.”
“Par dzemdībām domāt laika vēl pietiek. Nepārsteigsimies ar lēmumiem!” saka dakteris Lācis. “Brauciet mierīgi mājās un mēģiniet, Vita, aprast ar domu, ka tur nav viens… Zinu, ka jau rītā būsiet tikpat mierīga kā pirms procedūras. Jūs esat apskaužami stipra sieviete, tāda pati kā jūsu māsa Velda. Labi, ka arī Ivetas kundze jums kļuvusi par tuvu cilvēku. Jūs tiksiet ar to galā! Vēlam izturību, kas būs vajadzīga gan fiziski, gan garīgi! Ja kas neparedzēts gadās… Jūs taču neesat viena. Arī mēs esam gatavi palīdzēt jebkurā brīdī.”
Kad viņas abas atgriežas uz ielas, Ivars joprojām ir savā šofera vietā. Tagad visi brauc uz Kramiņu laukiem. Ir piektdienas pievakare, un Iveta kā parasti nedēļas nogales pavadīs kopā ar Vitu. Tas jau ir iegājies. Tagad viņām būs daudz ko runāt, domāt un pārdzīvot. Priekšā ir pats atbildīgākais grūtniecības laiks. Eleonorai ir iedota brīvdiena. Acīmredzot šoreiz laukos pa nakti paliks arī Ivars. Viņi abi sen zina par gaidāmo ģimenes dubulto pieaugumu, kamēr Vita nav pat nojautusi… Inkubatorā ir ne viena, bet divas olas, kas drīz izšķilsies… tam jābūt dubultam priekam. Varbūt neko līdz šim nezināt ir bijis labāk? Ko dotu lieks uztraukums, ja tur neko nevar grozīt?
Ar viņu pa ceļam neviens nerunā, it kā viņas mašīnā nemaz nebūtu. Kramiņi arī savā starpā nesarunājas tikpat kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt arī viņi nav izlēmuši, par ko un kā šobrīd runāt. Ir jūlija sākuma karsta pēcpusdiena. Aiz mašīnas gaisā ceļas pelēkie lauku ceļa putekļi. Vasara ir savā pilnbriedā. Pamalē drūzmējas tumši lietus mākoņi, un daba gaida veldzi. Ik pa brīžam zibens šautras debesīs zīmē draudīgus rakstus. Vitu šodien ir vēl viens pārsteigums: viņai ir viesis – Velda. Protams, māsa ir tieši tas, kas viņai patreiz vajadzīgs.
Viss laikam rit pēc Ivetas rakstīta scenārija: lielais noslēpums, tā atklāšana, mierinājuma vārdi un negaidīts, mīļš pārsteigums. Abi nedzimušie puikas, laikam procedūras satracināti, Vitas vēderā kustas gandrīz nepārtraukti. Kas zina, kā viņus nosauks Kramiņi, bet Vitai pēkšņi liekas, ka viņa zina, kādos vārdos jānosauc viņas nēsājamie. Dvīņus aizvien nosauc līdzīgos vārdos.
