Klade tiek rūpīgi slēpta, un pat Velda nezina par tā esamību.
Klade tiek rūpīgi slēpta, un pat Velda nezina par tā esamību. Tās ir sarunas Vitai pašai ar sevi, viņas grēksūdze, viņas emocijas, no kurām viņa tādējādi mēģina atbrīvoties. Kad viss būs galā, viņa to droši vien ziedos uguns Dievam, kurš vienīgais pratīs noslēpumus paņemt pie sevis, pārvēršot to pelnos.
Rihards dzīvo Lāču ģimenē, kā jau pierasts. Viņam ir paskaidrots, ka mamma kādu laiku nebūs satiekama. Ja viņš pārāk izvaicās, Velda viņam paskaidros, ka mammai ir tāds darbs, tālu projām no mājām. Viņi regulāri ar Veldas starpniecību apmainās vēstulēm, un tas Artūra rakstīšanas mākai nāk par labu. Skoliņā viņš ir tik tālu progresējis, ka spēj veidot pat teikumus un izteikt savu bērna domu. Īsts brīnumbērns! Vitai ir patīkami no Veldas uzzināt, ka viņas dēls ir pat pārāks zināšanās par Lāču atvasi. Rihards ir īsts laimes luteklis. Tas ir Vitas salīgtā darba lielākais gandarījums. Par atlīdzību, ko viņa saņems no Kramiņiem, viņa gandrīz nedomā. Tikai pašā sākumā tas bija mierinājums. Tad viņa prātoja, ko ar nopelnīto naudu iesāks un kādas iespējas tas pavērs viņai un dēlam. Viņas algas diena vēl nav pienākusi. Vita tagad ir kļuvusi māņticīga un tālu uz priekšu savu dzīvi baidās plānot: maz kas vēl var notikt! Iveta viņu tikšanās reizēs nedēļas nogalēs bieži runā par to augusta dienu, kad pasaulē nāks viņu bērns. Agrāk viss likās tik skaidrs, tik prognozējams, bet pēdējā laikā arī Iveta kļuvusi mazrunīga, it kā noslēpumaina, un Vita jūt, ka kaut ko Iveta neizsaka līdz galam. Varbūt ir kādas domstarpības ar Ivaru? Viņš lauku mājā pa nakti paliek reti. Varbūt viņu starpā vairs nav vajadzīgās saskaņas, kādai jābūt, bērnu gaidot? Vitai patiesībā par to galva nav jālauza. Viņa dara tikai savu darbu…
Sonogrāfijā, kas tiek veikta kā pēdējā pārbaude pirms dzemdībām, piedalās vairāki speciālisti. Viņi kaut ko aparāta ekrānā pēta un sarunā izsaka Vitai nesaprotamus terminus, acīmredzot latīņu valodā, apspriežot redzamo bērna attēlu un kādas problēmas. Vita ievēro vienu vārdu: gemelli. Kad Vita pēc procedūras vaicā dakterim, vai redzams kas slikts, dakteris atsmaida savu visburvīgāko smaidu un paskaidro, ka nav nekā tāda, par ko vajadzētu uztraukties, un tas, kas esot redzams, bijis zināms jau agrāk.
“Nekas slikts, visumā pierasta lieta… mēs par to parunāsimies kopā ar Kramiņ” kundzi jau tūliņ. Viss norit ļoti normāli. Jūs esat izcili laba sava uzdevuma pildītāja. Kādas ir jūsu sajūtas fiziski ir skaidrs – jums ir smaga fiziska nasta. Par garīgajām problēmām nemaz nerunāsim. Vai ir arī kādas sūdzības?”
“Izņemot to, ka esmu palikusi resna un tāpēc grūti augumu nest, nekas mani netraucē. Ar savu dēlu staigājot biju uz pusi tievāka. Varbūt es tagad ēdu par daudz, taču tikai to, kas ir nozīmēts. Bērna kustības mani gan nedaudz satrauc, tās liekas daudzās vietās uzreiz. Tas taču nav nekas slikts?”
“Tieši par to arī parunāsim! Mums tālāk nedrīkst būt nekādi noslēpumi.”
Pēc brīža kabinetā ieaicina Ivetu un viņiem pievienojas arī dakteris Lācis, kuru Vita visu šo laiku uzskata par savu sargeņģeli un Riharda labvēli. Viņš ir tas cilvēks, kas psiholoģiski īpaši palīdzējis viņas garajā misijā, sākumā drošinot, vēlāk arī izklaidējot ar savu humoru un tāpat vien, garām ejot, uzrunājot. Vai arī viņam būtu kas svarīgs sakāms? Kopš viņa ir laukos, nav bijusi izdevība tikties. Tagad arī viņš ir šeit.
