Romāns turpinājumos. 48. 16. Tā varētu būt… 1.variants. (Dvīņi) Vita vasaru pavada Kramiņu vasaras mājā laukos stundas braucienā no pilsētas un var baudīt dabu visā tās krāšņumā.
Romāns turpinājumos. 48.
16. Tā varētu būt…
1.variants.
(Dvīņi)
Vita vasaru pavada Kramiņu vasaras mājā laukos stundas braucienā no pilsētas un var baudīt dabu visā tās krāšņumā. Viņa tagad ik dienas ir kopā ar Kramiņu nolīgtu gados vecāku sievieti, pensionētu vecmāti Eleonoru. Viņas uzdevums ir Vitu vērot, lai nerastos kādas grūtniecības komplikācijas, gatavot ēdienu un gādāt par viņas labsajūtu. Tagad Vita skaitās Ivetas māsīca, kas lauku klusumā pavada laiku līdz bērna piedzimšanai. Kur un kas ir viņas vīrs, nav salīgtās aprūpētājas un apkārtējo darīšana, un, ja rastos kādi ļoti konkrēti jautājumi, tad Vitas vīrs ir ārzemēs. Tas tagad nav nekas neparasts. Atrašanā ārzemēs un labā peļņa ir tas ielāps, kuru var uzšūt jebkuriem meliem un puspatiesībām, ja jāmaina dzīvesvieta un patiesie iemesli nav izpaužami. Par latvieti, kurš nav iepriekšējā dzīvesvietā, var diezgan droši izteikt minējumu, ka viņš devies uz Īriju. Tad neseko vairs jautājumi, jo ārzemes – tas tagad skaitās prestiži un pat tāda kā modes lieta. Pat radio ziņās vai ik dienas figurē Īrijas notikumi, un radio algo speciālu korespondentu, kas stāsta par notikumiem tālajā zemē un tautiešu dzīvi. Īrija liekas kā latviešu kolonija un apsolītā sapņu zeme daudziem, kam Latvijā īpaši nav veicies un gribas ko labāku. Arī Vitas melu pīlīte pie vajadzības var aizpeldēt uz turieni.
Nekādas vaļsirdīgās sarunas Vitai ar Eleonoru nav ieteicamas, un Vitai tas ir pa prātam. Eleonora ir tikai gadījuma cilvēks, kas pilda Kramiņu uzdevumu. Viņa savu atalgojumu saņems un aizmirsīsies, līdzko Vitai nevajadzēs uzraugu. Sirdi svešiem kratīt nav arī Vitas dabā. Reizēm Eleonora izsaka savas atziņas par grūtniecēm un savu pieredzi akušieres praksē. Viņas ražīgie darba gadi bijuši tanīs laikos, kad vēl nebija ne miņas no modernajām kapitālisma attiecībām medicīnā un dzemdniecībā īpaši, kad arī mazos pagastiņos bijuši tā sauktie kolhoza dzemdību nami vai vismaz dažas gultas lauku slimnīcās. Toreiz dzimstība bija laba, un vecmātēm darba netrūka. Kad pagadās kāda izdevība, pensionētā vecmāte labprāt pačalo par savu pieredzi, vērojumiem un savu lomu toreizējā lauku medicīnas dzīvē. Viņa izsaka savas piezīmes par savas aprūpējamās paražām un izskatu, tā cenšoties vairāk uzzināt par mazrunīgās kundzes dzīvi.
“No vaiga jūs esat veselīga un skaista, tomēr mana pieredzējusī acs redz, ka esat pārāk ražena. Radības taču pēc diviem mēnešiem, kā Ivetas kundze teica. Savu kuplumu taču nebūsiet dabūjusi no ēšanas? Tas, ko jūs ēdat, nekādu svaru nedzen… Ka tik nav dvīnīši?” un Eleonora atceras savu pieredzi šādos gadījumos. Viņa brīžiem ir tik pļāpīga! Vitai nav noskaņojuma sarunu turpināt. Viņu uzraugot pieredzējuši speciālisti, un nekas tāds neesot dzirdēts. Resna! Jā! To nevar noslēpt. Taču ir lietas, kuras novērst vienkārši nevar, konstatējot faktu. Vitas brīvlaišana nav vairs aiz kalniem, tad viņas smagā nasta būs aiznesta līdz finišam…
Vita katru dienu turpina rakstīt savu dienasgrāmatu, ko gan nedrīkstētu atrast Eleonora.
