43. Veldā briest protests.
43.
Veldā briest protests. Viņas domas, liekas, ir uzminējis Ginters: “Ja jūs tūliņ nepadarīsiet savu darbu kā pienākas… Kas tas par darbu, kas tā par pēdējā goda atdošanu cilvēkam? Jūs vienmēr tā?” Viens vīrs mēģina aizstāvēties: noguruši, daudz darba… “Un alkohola…” piebilst Ginters. “Ja viss netiks padarīts uz goda… Dodu jums pusstundu laika! Lai kaps ir kā kaps! Kas tas par darbu? Cūku rakumi, riebjas skatīties. Bērnam mirusi māte. Māte ir mirusi! Es pietiekami skaidri pateicu? Jūs rokat kapu kā kādam sunim… Bez divdesmit minūtēm trijos lai viss būtu kārtībā! Skaidrs!” Tādu Ginteru Velda vēl nav iepazinusi. Bargums, starp citu, viņam piestāv: šis kungs melnajā mētelī, baltu garu šalli pār plecu kapračiem ilgi paliks prātā. Tas redzams pēc Gintera noteiktā laika. Kad viņi: Anastasija, Romāna, Velda un Ginters bez divdesmit minūtēm trijos atgriežas no nelielās pastaigas pa mazo kapsētu, kaprači ir darījuši visu iespējamo: kaps padziļināts, izspraudīts ar egļu skujām. Pat kapam uzberamā zemes kaudze apklāta ar skuju zariem, tā sakot, izpušķota. Vīri stāv nomaļus ne vairs tajā izlaidīgajā pozā, kā viņus nācās redzēt vēl četrdesmit minūtes atpakaļ. Viņi ir pārģērbušies firmas drēbēs, kas paredzētas bēru ceremonijai. Nav tikai kapu zvana un izvadītāja, un tikai četri cilvēki nostājas izraktā kapa malā. Netālu stāv arī tas vīrietis, kas parādīja Klaudijas kapa vietu un vēl divas sievietes vidējos gados. Veldai asaras sāk ritēt aumaļām, un viņa no tām nekautrējas. Viņa raud no žēluma. Te nu ir visa Klaudijas dzīves godība! Ko tagad darīt? Likt racējiem laist zārku kapā un aizbērt kapu ? Vai Romānam jāredz tik trūcīga mātes apglabāšana? Kas var glābt šo situāciju? Velda lūdz atvērt zārka vāku. Viņa grib māti redzēt, atvadīties, ielikt savus ziedus mūža mājā. Klaudija nāves miegā izskatās sveša un saposta. Tas laikam kaimiņienes Anastasijas nopelns. Velda atvadoties uzliek savu roku aukstajam mātes plecam un pārsedz līķautu galvai. Māti arī romāns vairs nekad neredzēs… Ka Ginteram ir laba datorskolotāja talants, to Velda ir pamanījusi, bet, ka viņš ir spējīgs arī uz ko tādu… Viņš – Ginters – kā kad simtiem reižu būtu apstāvējis mirušos, saka savu liekas tikko tapušo kapu runu: ,, Ir mirusi sieviete, mazajam Romānam māte. Viņai ir arī divas meitas, bet tās ir pieaugušas un iet savos dzīves ceļos, tāpēc es gribu parunāt ar zēnu šinī tik skumjajā vietā. Tava māmiņa, Romān, ir devusies debesu ceļos, kur valda mūžīgā vasara, kur zem kājām ir maigi, silti mākoņi kā pie mums vasarā zālīte. Viņa droši vien ganīs mākoņu aitiņas, rūpēsies, lai lietus mākoņi pārāk bieži neaizsedz uz zemes palikušā dēliņa pasauli, lai viņš biežāk var raudzīties zilajās debesīs. Tu viņu reizēm ieraudzīsi kā mākoņu gultā dusošu mātes figūru. Mākoņi ir tādi, ka katrs tur redz to, ko vēlas. Viņa tevi redzēs vienmēr un sevišķi tad, kad tev kaut kas nepaveiksies…Tev nebūs uzreiz vieglas dienas. Būs jāsamierinās ar to, ka kādu laiku būs jāuzturas vietā, ko sauc par bērnunamu, bet tas nav nekas slikts.
Tur tu atradīsi draugus, tur tevi apmeklēs Velda.
