Romāns turpinājumos. 41. Ginters aptur mašīnu, un abi plūc vizbules. Savu pušķi Ginters tik galanti māk pasniegt Veldai, ka viņa pat samulst.
Romāns turpinājumos. 41.
Ginters aptur mašīnu, un abi plūc vizbules. Savu pušķi Ginters tik galanti māk pasniegt Veldai, ka viņa pat samulst. Viņš pretī vēlas saņemt ne tikai savas izredzētās, paldies un mīļu smaidu, bet vismaz skūpstu, ko Velda arī neliedz. Liekas, viņi abi ir kā apreibuši no savām jūtām, no pavasara smaržu pilnā gaisa, no tuvuma. Šis brauciens liekas burvīgs! Atgriezušies savās ligzdošanas vietās gājputni: strazdi, cekulainās ķīvītes, cīruļi. Šur tur pērnā gada ligzdas pārbauda visupirms atlidojušie stārķu tēvi. Ir aprīļa pašas beigas. Veldai blakus ir Ginters, viņas dievinātais vīrietis. Nekas vēl nav sācies, ir tikai kādas abstraktas laimes nojausmas. Viņi, tālāki braucot, runā maz, biežāk nenozīmīgas frāzes un apmainās tikai ar maigiem skatieniem. Ir tik labi klusēt un sajust mīļa cilvēka tuvumu! Vārdi reizēm visu sabojā. Viņu attiecībām ir daudz laika, un galvenais ir nepārsteigties, nesasteigt. Brīžiem Velda baidās pat dziļāk ieelpot. Liekas, viņa sapņo.
“Pastāsti kaut ko par sevi, par savu māti, ģimeni,” beidzot ierunājas Ginters.
“Mans stāsts nav priecīgs! Tu tiešām gribi to tagad zināt?”
“Braucu uz cilvēka bērēm, bet par viņu neko nezinu. Pastāsti par savu māti! Saprotu, ka nav bijis nekāda priecīgā tavas mātes dzīve nav bijusi. Es to nojaušu. Varbūt es kļūdos?”
“Māte mūs ar māsu agri izlika aiz savas sirds durvīm. Viņa vienmēr jutās kā brīva sieviete… nezinu, vai maz mūs mīlēja… Kad autoavārijā nositās tētis, viņa drīz sagāja kopā ar jauno draugu. Ritvara arī vairs nav šai saulē. Laikam jau abi kopā sāka dzert, stipri dzert… Un tad tikai uz leju kā akmens no kalna veļas, kāda spēka iekustināts. Kad apķērās, ka tālāk nav kur, bija jau par vēlu. Piekrita gan ārstēties, taču… nenoturējās. Tā raksta man viņas kaimiņiene. Māti satiku pagājušā gada rudenī jau kā degradējušos personu. Līdzi bija viņas dēls, mans pusbrālis Romāns. Mīlīgs zēns. Panīcis un par mazu, lai ko saprastu no pieaugušo dzīves… Tagad viņam ceļš uz bērnunamu. Es tur neko nevaru līdzēt. Man tagad rūpes par māsas dēlu. Divus es nepavilkšu… To domu es atmetu.”
“Un tava māsa? Nezināju, ka tev ir māsa. Es taču vispār neko par tevi nezinu. Pastāsti!”
“Visiem saku, ka Īvande Īrijā lasa šampinjonus. Tas tagad ir topā. Patiesībā ir citādi…”
“Tu tā citiem saki, ka Īrijā. Kā ir patiesībā?”
“Māsai ir kāds apmaksāts līgumdarbs, kura laikā viņa nevar nodarboties ar savu privāto dzīvi. Viņas dēls Rihards pagaidām arī ir manā gādībā, kopā ar Lāču – manu saimnieku dēlēnu apmeklē kādu privātu bērnudārzu. Kādreiz pastāstīšu visu arī par māsu, bet ne tagad…”
“Tu kalpo bagātu kungu namā. Tā es sapratu, un tu tur esi ļoti ieredzēta.”
“Pareizi esi sapratis. Es tur jūtos patiesi labi. Ļoti jauka ģimene. Tur es dzīvoju kā saimniekiem līdzvērtīgs cilvēks. Tas tomēr ir tikai pagaidām. Visu mūžu es par kalponi nebūšu.”
“Vai viņiem vajag datorspeciālistu, vai tā tu pati izvēlējies?”
“Man vēl plānā vistuvākajā laikā arī autokursi. Maz kas dzīvē var noderēt. Man pašai viss jādara. Nevienas stutes nav!”
“Paspēsi visu iecerēto?”
“Jāpaspēj! Man ir uzņēmība un rūgta dzīves pieredze. Kādreiz, gadu atpakaļ biju medicīnas māsa intensīvajā terapijā…”
