Romāns turpinājumos. 39. Velda pati brīnās par satraukumu, kas pēkšņi radies.
Romāns turpinājumos. 39.
Velda pati brīnās par satraukumu, kas pēkšņi radies. Māti viņa sen nav atcerējusies un tagad jūtas kā no zibens spēriena: Mirusi! Pēkšņi viņas māte ir mirusi. Nekad viņas vairs nesatiksies… Kursos Velda ieskrien ar nokavēšanos. Jāpasaka, ka uz dažām nākošajām nodarbībām viņa netiks. Mācībām Velda šodien pilnībā nespēj koncentrēties un darbojas kā automāts. Tēma arī nav nekāda vienkāršā: par prezentācijām un materiālu sakārtošanu datorā demonstrēšanai. Viņas izklaidību ir pamanījis arī Ginters.
“Kas ir noticis?” viņš vaicā, Veldas plecam roku uzlicis. “Izskatās, ka kaut kas nopietns.”
“Man nomirusi māte, tikko uzzināju… Tūliņ pieslēgšos. Viss būs kārtībā!”
Ginters pasludina piecminūšu pārtraukumu un paaicina Veldu darba kabinetā. “Kad un kur tas notika? Pastāsti! Izsaku savu līdzjūtību!” Viņš pēkšņi pāriet uz – tu.
“Ak! Manai mātei bija sava dzīve. Brīnos, kāpēc esmu tā satraukusies. Viņai ir dēls Romāns no bijušajām attiecībām. Varbūt vairāk esmu satraukusies tieši par zēnu. Puikam tēvs arī jau zem zemes. Tagad viens pasaulē. Viss tik pēkšņi!”
“Velda, atzīšos… neesi man vienaldzīga. Vēlos tev palīdzēt! Varbūt aizvest uz bērēm? Tev nav mašīnas? Kur tas ir un kad?”
“Mašīnas man nav. Man daudz kā vēl nav… Tas ir tālu. Latgalē. Silajāņi, ir tāda vieta. Ciemos pie mātes nekad neesmu bijusi. Mūsu attiecības nebija tik vienkāršas… Nav svarīgi! Šodien trešdiena, bēres – piektdien. Ja tas nebūtu liels apgrūtinājums… es varētu ceļu samaksāt…”
“Par maksu nav runa. Neesmu taksometrs! Sarunāsim pēc tam. Vai varēsi sekot nodarbībai? ”
“Protams! Satraukums ir pārgājis, un tas laikam bija pavisam savāds satraukums. Man bija jāpasaka, kas ir noticis tam cilvēkam, kas man arī sen nav vienaldzīgs… Man liekas kāds te teica, ka neesmu vienaldzīga… jums!”
“Tev! Pārejam abi uz – tu! Ejam mācīties! Tu taču to spēsi? Piecas minūtes ir pagājušas, un tās bija manai dzīvei ļoti svarīgas minūtes! Kas zina, kad man rastos izdevība un drosme atzīties savās jūtās? Domāju pēc kursu beigām uzaicināt to kopā nosvinēt. Izrādās, arī tu mani esi pamanījusi kā vīrieti.” Un viņa abas rokas apņem Veldu. Viņu pirmais skūpsts ir negaidīts, un Veldai liekas tik salds! Liekas, zeme ir pazudusi zem Veldas kājām.
“Pēc tam visu sarunāsim par tiem Silajāņiem. Piektdien kursos manā vietā palūgšu kolēģi Zigurdu. Brauksim! Viņš man nodarbību parādā,” pēc brīža, kas Veldai liekas ildzis vai mūžību, saka Ginters. Diena liekas spožas saules pielieta. Viņi ir kļuvuši tik tuvi, cik vien tuvi var justies tikko savās jūtās atzinušies cilvēki. Mācību klasē Veldu sagaida līdzjūtīgi skatieni. Blakussēdētāja izsaka visu kursantu vārdā līdzjūtību. Neviens pat nenojauš, ka Veldas sirds gavilē. Klaudijas nāve viņai ir piemirsusies.
14. Saulīt tecēj” tecēdama…
Piektdiena. Klaudijas bēru diena. Velda mātei kā pēdējo sveicienu nopērk desmit rozes – sārtus, pusplaukušus ziedus, kādus nekad mātei nav pasniegusi, nedz arī no viņas saņēmusi. No Īvandes viņa vedīs pušķi, greznotu ar neļķēm. Pienāktos ievērot bēru tradīcijas un iegādāties arī silto zārka sedzeni kā mīļuma simbolu. Tomēr sev lišķēt Velda nespēj. Viņa aizdegs tikai sveces kā piemiņas zīmi. Klaudijas neizdevušās dzīves lapas drīz būs aizšķirtas un vienalga paliks piemiņai nožēlojamas atmiņu drupačas. Kaut kādi pelēcīgi attiecību fragmenti. Saka, ka tikai kapsētā mātes tā īsti kļūstot žēl. Mātes ir tik dažādas!
