Romāns turpinājumos.38. Viņa ved zēnus uz skoliņu un atpakaļ. Kamēr viņi mācās un rotaļājas, Veldai ir kursi. Dzīve līdz šim ritējusi mierīgi bez stresa un steigas, savā ritmā.
Romāns turpinājumos.38.
Viņa ved zēnus uz skoliņu un atpakaļ. Kamēr viņi mācās un rotaļājas, Veldai ir kursi. Dzīve līdz šim ritējusi mierīgi bez stresa un steigas, savā ritmā. Un pēkšņi uzkritis šis mīlestības neprāts… Velda ir iemīlējusies, nezīlējot, vai nākotne nesīs laimīgu vai nelaimīgu mīlestību. Ginters viņu liekas arī ievēro, it kā ķircinot ar saviem skatieniem. Varbūt tā ir sieviešu mīluļa, un pavedēja daba? Tad kāpēc viņš netuvojas? Velda reizēm vienlaicīgi ir gan laimīga, gan izmisusi. Ja nu viņa Ginteru neinteresē? Ja nu viss, ko viņa ir sadomājusies, ir tīrās muļķības un tikai hormonu radītās vētras un viņas fantāzijas bez pamata? Nav taču pieņemts sievietei pirmajai atzīties mīlestībā! Cik nožēlojami tas izskatītos! Vienīgais, ko viņa var atļauties, ir skatīties savam dieveklim acīs, liekot saprast acu signālus – tuvošanās atļauju. Līdz šim viņa ir bijusi tā, kuru vīrietis ievēro un iekāro. Ak, cik sen jau tas! Vai maz bijis? Varbūt tas Ginters ir vienkārši akls un redz tikai datora ekrānu ar tā ķeburiem. Kad datorkursi beigsies, viņa vairs savu sapņu princi neredzēs un, iespējams, neuzzinās, vai viņš bijis karstās mīlestības vērts. Kaut kas ir jādara, un Velda nolemj mirdzēt: atļaujas sev iegādāties pāris pavasara drēbju kārtas, nogriež matus vismodernākajā griezumā. Tagad vai nekad! Pavasaris piestrāvo dabu un viņas dvēseli. Viss ir brīnišķīgi! Mostas daba, viss staro un drīz ziedēs savā pavasara trakumā.
Pirms došanās uz kursiem, Velda atrod pasta kastē sev adresētu vēstuli: “Raksta Jūsu mātes Klaudijas kaimiņiene. Nojautiet, ka ziņa nav laba? Jūsu māte pēc alkoholisma ārstēšanās nodzīvoja skaidrā tikai piecus mēnešus. Vispirms dabūja Romānu no audžu ģimenes atpakaļ, cerēja uz dzīvi jaunu dzīvi… taču drīz krita vecajā kārdinājumā un vakar nomira. Viņai laikam bija iešūta ampula, un nelaimīgā iedomājās, ka tas ir tikai joks. Romāns viņu no rīta atrada aukstu. Bērnam tas bija milzīgs trieciens… Labi, ka atradu jūsu adresi. Te Klaudijai piederīgo nav. Aprakšot piektdien divos par pašvaldības līdzekļiem mūsu Silajāņu kapos. Tagad jau visu padara apbedīšanas biroji. Neviens virs zemes nav palicis. Romānu līdz bērēm pagasttiesai izprasīju pie sevis. Aiziesim uz kapiņiem abi ar puķīti. Bērns stipri pārdzīvo: raud un reizēm kunkst kā mazs vecītis. Kad teicu, ka rakstīšu jums vēstuli, tā kā atdzīvojās. Stāstīja, cik jūs laba. Pirkusi našķus. Teica, ka esat pusmāsa. Sociālais dienests lemšot par Romāna tālāko likteni bērnu namā. Žēl viņa! Ļoti mierīgs un mīlīgs bērns. Gaidu nekavējoties jūsu zvanu, mans telefona numurs… Paraksts- Anastasija.
“Tikai tā vēl trūka!” Velda ir šokā: Klaudija ir mirusi! No alkohola! Pret māti meitām nav bijušas nekādas siltās jūtas. Dzīves ritējušas tikai paralēli, un pēdējā satikšanā bija rudens pusē, kad Klaudija tikai taisījās ārstēties. Jau tad viņa likās degradējusies, alkohols bija sagrāvis visu jūtu pasauli. Nekādas apcerīgās sarunas nesanāca. Varbūt tagad nelikties ne zinis? Pazvanīt šai Anastasijai, ka viņa nebrauks, ka netiek? Lai aprok bez piederīgajiem! Tomēr Klaudija viņu un Īvandi ir laidusi pasaulē, cietusi sāpes. Lai arī kā, tomēr audzinājusi kā pratusi. Viņai līdzās tālās jaunības rītausmā bijis viņu tēvs Kazimirs… Kā viņa – meita – jutīsies visu savu atlikušo dzīvi, nepavadījusi pēdējā gaitā savu miesīgo māti? Un puika? Mātes un Ritvara – Romāns! Kas notiks ar viņu? Viss atkal ir sagriezies kājām gaisā.
