Romāns turpinājumos. 37. Kartītē rakstīts: “Lieldienu sveicieni! Man par Jums daudz stāstījusi Iveta. Ceru, ka svētkus abas pavadīsiet labi!
Romāns turpinājumos. 37.
Kartītē rakstīts: “Lieldienu sveicieni! Man par Jums daudz stāstījusi Iveta. Ceru, ka svētkus abas pavadīsiet labi! Lai jums labs noskaņojums! Es Jūs cienu un apbrīnoju!” seko paraksts, nesalasāms veidojums no ķekšiem. Tādus viņš laikam liek uz saviem biznesa dokumentiem. Vai Vita, viņaprāt, ir tas zaķis, kurš stiepj to lielo olu? Viņai sanāk smiekli. Izskatās ļoti trāpīgi.
Brokastīm netrūkst ne biezpiena Lieldienu kūkas – pashas, ne krāsotu olu, sarkano ikru, lašu maizīšu, nēģu un garneļu, dažādu salātu. Īstas, dvēseli saviļņojošas sarunas arī šorīt izpaliek. Vitai kaut kas abu sieviešu attiecībās liekas nedaudz teatrāls, neatrodas īstie vārdi, kas šorīt viņas tuvinātu, un viņa sailgojas pēc savas ierastās istabiņas. Iveta neiebilst, ka Vita vēlas braukt atpakaļ uz savu ierasto istabiņu. Ja Vita grib jau pirms pusdienām atgriezties savā mītnē, tas esot jārespektē bērna dēļ… Viņa braukšot pie saviem vecākiem, esot pieņēmusi lēmumu izrunāties ar saviem vecīšiem par visu, kas sakrājies. Arī par bērniņu. Iveta ir nopirkusi un sūta Rihardam Lieldienu sveicienu – lielu pūkainu zaķi, noļukušām ausīm. Acīmredzot viņas Ivars ir bijis mājās, ja jau te ir ziedi un kartīte. Izskatās, ka viņi ir strīdējušies, bet kāda gan inkubatoram tur daļa…
13. Dabas atmoda
Velda datorkursos ir tikusi līdz programmas pusei. Sekmes ir ļoti atzīstamas. Mācības grūtības nesagādā. Pēc nodarbībām viņa var Astrīdas datorā mācīto nostiprināt. Kursus apmeklē divdesmit dažāda vecuma sievietes un tikai divi jau gados pavecāki vīrieši. Pārsvarā visiem datorzinības vajadzīgas darbam. Mācības ir pārdomātas un liekas piemērotas cilvēkiem ar dažādām spējām. Veldai mācībās veicas, sliktāk ir ar emocijām. Ilgi snaudusī Veldas sievišķība ir pamodusies reizē ar pavasari, un viņa sev ir atzinusies, ka samīlējusies pasniedzējā Ginterā. Jau no pirmās mācību dienas, ieraugot stalto vīrieti, viņa juta kņudošu sajūtu krūtīs un savādu satraukumu. Vēl trakāk kļuva, kad pasniedzējs, pielabojot pieļautās neprecizitātes, uz datora peles uzlika savu silto roku un apņēma Veldas plaukstu. Skudriņas skrēja pa visu Veldas ķermeni. No vīrieša vēsmoja kāds Veldu satraucošs aromāts. Brīžiem viņa nespēja koncentrēties, sarka, bālēja, dusmodamās pati uz sevi, neko nespēdama pasākt. Viņa bija zaudējusi pār sevi kontroli un kļuvusi vai slima. Arī mājās viņa staigāja kā pa mākoņiem: reizēm aizsapņodamās un nedzirdēdama, ko runā Astrīda vai ko jautā zēni.
