Romāns turpinājumos. 36. “Sēžu, skatos uz tevi un domāju. Man pat neticas, ka mūsu mazais ir šeit. Atļauj, es gribu ar viņu parunāties.
Romāns turpinājumos. 36.
“Sēžu, skatos uz tevi un domāju. Man pat neticas, ka mūsu mazais ir šeit. Atļauj, es gribu ar viņu parunāties. Tu guli, bet es pielikšu savu galvu viņam tuvu, tuvu. Aizmirsti, ko es samuldējos par sevi un Ivaru! Tas viss varbūt ir tikai mani murgi, slimīgas fantāzijas.”
Viņa apsēžas uz dīvāna maliņas un pieglauž galvu Vitas vēderam: “Audz, manu puisīt, audz manu mīlulīt, manu mazulīt! Kaut tu būtu pie manis! Taču tev ir labi, silti!” viņa čukst un ilgi tā paliek, piekļāvusies sava bērna iznēsātājai. Vitai viņas kļūst žēl. Pa viņas vaigu norit līdzjūtības asara. Liktenis pret Ivetu ir tik ļauni izrīkojies. Kāpēc tie, kas tā vēlas savu bērniņu, to nedabū, bet citiem, kam bērnu nevajag un nav kur likt, Dievs sūta vienu aiz otra. Bērni nonāk trūcīgās būdiņās, nesaticīgās un lopiskās alkoholiķu ģimenēs, vientuļo māšu klēpī… Vai tā ir Dieva taisnība? Vai bērnam vēlāk savā dzīvē jāizpērk vecāku grēki? Kāda būs dzīve tam mazulim, kas aug viņas miesās? Nekas nav vienkārši. Labāk ir tad, ja nav jādomā un jāfilozofē: kā būtu, ja būtu? Viss ir tā, kā tas ir, iemaisīties dabas procesos gan laikam nedrīkst. Daba ir gudra un, iespējams, arī bieži atriebības pilna… Vakaru abas sievietes pavada nenozīmīgās sarunās. Laikam jau viss ir pateikts… Pie nopietnām sarunām viņas neatgriežas. Kad abas nonāk pirmajā stāva ēdamistabā, vieglas vakariņas ir jau galdā. Liekas, kāds tās ir sarūpējis un tad klusiņām pazudis. Atliek vien ar aromātisko tēju piepildīt greznās krūzes un izbaudīt vakara mieru. Mājā ir silti, klusi skan mūzika.
“Kad krāsosim olas? Ilgi neesmu to darījusi. Sīpolu mizās krāsotās ir visskaistākās,” tā Vita. “Rītā no rīta neslinkošu. Kamēr tu gulēsi, viss taps gatavs. Tu neko nedarīsi. Tu esi mans ciemiņš. Brokastis būs mans noslēpums. Šis vakars pieder mums, nesaimniekosim, neko nedarīsim, baudīsim bezdarbību, parunāsimies! Paskatīsimies kādu romantisku filmu!” Vita piekrīt. Ko viņai iebilst, ja mājas saimniece tā ir izlēmusi. Savu sirdi kratīt Vita šobrīd netaisās. Kāda tam nozīme? No tā ne vienai, ne otrai nekļūs labāk. Jau tik daudz šodien ir izrunāts. Vienai dzīve ritējusi būdiņā, otrai – pilī. Viņu sajūtas, domas un iespējas bijušas tik dažādas…
Sarunas nevedas. Iveta pamana, ka Vita neseko filmas saturam. Arī pašai romantiskā ziepju opera liekas tāla no īstenības. Domas aizvien kavējas pie Vitas, pie bērniņa. Tik daudz, likās, viņas šovakar izrunās, bet nu negribas. Nevar taču dvēseliski satuvināties, atsēžoties tikai blakus. Vajadzīgs laiks. Viņām vēl ir daudz laika. Visam jānotiek dabiski un bez steigas. Pēc kāda laika sievietes dodas pie miera katra savā mājas stāvā. Vita jūtas nogurusi. Redzētais un izjustais satrauc: rītā vēl ieradīsies mājās saimnieks. Kas zina, ko viņš teiks, runās un kā izturēsies? Vīrieši neraisa Vitā nekādas pozitīvās emocijas. Kaut ātrāk paietu Lieldienas un viņa atkal nonāktu savā ierastajā vidē!
Kad Vita pamostas, ir jau liela diena, un caur aizvilkto gaiši violeto loga aizkara spraugu istabā iespīd saules stars. Pie viņas guļvietas vāzē smaržo baltas frēzijas, liekas, vesels klēpis. Vai tās te nolikusi Iveta? Visā mājā ir pilnīgs klusums. Ārā ir atkusnis. No jumta pil ūdens straumītes, un zemi vairs neklāj sniegs: viss ir nokusis vienas nakts laikā. Ir Lieldienu rīts. Sākas pavasaris! Lieldienas pēc Vitas domām ir pavasara sākums. Kristus augšāmcelšanās leģenda viņai liekas tikai pasaka. Skaista pasaka. Vita nesteidzīgi noskalojas dušā, apģērbjas.
Uzmetusi pleciem savu zilo plecu lakatu, viņa jau grib doties lejā pa kāpnēm satikt saimniekus, kad ieskanas viņas mobilais telefons. Zvana Iveta. Viņas balss neliekas priecīga: “Drīz būšu mājās! Ivars mums nevarēs piebiedroties. Viņam jābūt darbā. Frēzijas tev no Ivara un manis Lieldienu un pavasara priekam.” Blakus ziedu vāzei Vita tikai tagad ierauga romantisku un naivu Lieldienu kartīti: zaķis stiepj uz maziem ratiņiem raibi krāsotu olu.
