35. Uz šosejas atkal strādā sniega tīrītāji. Iveta brauc ļoti uzmanīgi. Viņa taču ved tik dārgu kravu! Kramiņu dzīvesvieta ir pilsētas nomalē, smalko un bagāto māju rajonā.
35. Uz šosejas atkal strādā sniega tīrītāji. Iveta brauc ļoti uzmanīgi. Viņa taču ved tik dārgu kravu! Kramiņu dzīvesvieta ir pilsētas nomalē, smalko un bagāto māju rajonā. Vita par šo vietu – Ezerkrastiem – ir tikai dzirdējusi. Par tādām mājām un to saimniekiem raksta žurnālā “Privātā Dzīve”. Vitai liekas neticami, ka viņas darba devēji ir tik pārtikuši. Vitai aizvien licies, ka pārmērīga bagātība un greznība ir finanšu mahināciju rezultāts. Protams, samaksāt par bērna iznēsāšanu šai ģimenei ir tīrais sīkums. Tas nojaušams jau, piebraucot pie lepnās mājas: automātiski atverami vārti, siltajā garāžā vēl divas automašīnas. Vita nepazīst automašīnu markas, viņas saprašana šinīs lietās aprobežojas ar jēdzieniem: skaista, ērta, liela vabolīte. Nekad viņa nav vizināta tā, kā šoreiz – smalkos ciemos ar ērtu automobili. Ir neliels satraukums kā biklai meitenei, kas ieradusies pie bagātās kundzes. Kad Vita iepazīstināta ar Kramiņu apartamentiem un viņas nonākušas vienā guļamistabā, kur paredzēts uzturēties Vitai, no iespaidiem, liekas, reibst galva: greznība, ērtības, luksusa priekšmeti: gleznas, tepiķi, dekori… Daudzām lietām Vita pat nezina nosaukumu un pielietojumu. Tādus apartamentus viņa redzējusi “”Privātajā Dzīvē. Vienkāršajai sievietei te mute paliek vaļā, un Vita neslēpj savu izbrīnu un sajūsmu. Tāda dzīve! Tādas ērtības un iespējas, un trūkst tikai mantinieka…
Pēc brīža Iveta aizsteidzas kaut kādās darīšanās. Laikam kāds ir atnācis, jo nesen atskanējis durvju zvans. Vitai mājasmāte padod pūkainu pledu, iesaka atlaisties ērtajā dīvānā un atpūsties, paskatīties televīziju, relaksēties un ne par ko nedomāt. Tas esot nepieciešams mazajam. Protams, viņa rūpējas par bērnu, savu bērnu… Viss tikai bērna dēļ! Pēc stundas būšot vakariņas. Iespējams, Iveta aizsteidzās tās pagatavot? Vita tiešām vēlas palikt brīdi viena, jārespektē arī mazais, kas grozās, knosās un kustas kā reti kad. Laikam viņa iznēsātājai bijis par daudz dažādu emociju. Šinī greznajā mītnē būs bērna mājas, varbūt viņš to jūt, protestējot vai varbūt priecājoties. Kustības ir viņa emocijas.
Vita atlaižas dīvānā, līdz kaklam apsedzas ar brīnumaini mīksto pūku segu un vēlreiz visu redzēto izdzīvo: daudzās istabas, halle, garderobes telpa, vairākas vannas istabas un tualetes, veranda – ziemas dārzs – viss pieder tikai diviem cilvēkiem. Kā viņi spējuši to visu sapelnīt, sagādāt un tagad apsaimniekot? Kad te skraidīs mazais Kramiņu ģenētiskais bērniņš, ko vēl darīs viņa ērtībām? Protams, iekārtos veselu rotaļistabu? Viņiem būs aukle, mājkalpotāja un diezin kādi vēl izpalīgi. Tā pieņemts bagātās ģimenēs. Vienā tādā strādā arī Velda. Tomēr māsas gadījums ir īpašs. Reti kad kalponei izveidojas tādas jaukas attiecības ar saimniekiem un viņi kļūst draugi. Vita nemanot ir iemigusi. Istabā valda jau zilā vakara krēsla, kad viņa pamostas. Iveta sēž netālajā klubkrēslā, un izskatās, ka viņu kādu laiku gulošo ir vērojusi.
