Romāns turpinājumos. 32. Trūka balsta, trūka iztikas. Likās viss toreiz notika it kā ne ar viņu, bez pozitīvām emocijām, bez prieka.
Romāns turpinājumos. 32.
Trūka balsta, trūka iztikas. Likās viss toreiz notika it kā ne ar viņu, bez pozitīvām emocijām, bez prieka. Tikai tad, kad viņa, pirmo reizi zīdot jaundzimušo dēliņu, saņēma savā rokā viņa sīkos pirkstiņus, viņa sajuta apskaidrību: tas ir mans, mana daļa, mana laime! Vita norausa no vaiga prieka asaru. Ar viņu kopā bija Velda, atbalstot, mierinot un uzmundrinot. Māte Klaudija liekas par bērna ierašanos pat neuzzināja. Nebija tādu attiecību, lai paziņotu par mazdēla ierašanos. Starp viņām nebija nekādu mātes un meitas attiecību. Vai Klaudija mazdēlu pieņemtu, ja par to pat zinātu? Mātei bija sava jaunā dzīve otrā Latvijas malā, un viņa līdz pat šim laikam tā arī palikusi Rihardam sveša un neiepazīta. Protams, par mazdēla esamību viņa zina, tomēr Rihardam nav vecmāmiņas, kas stāsta pasakas, padzied vakara dziesmiņu, dungo ucināmos pantiņus. Tas dēlam bija atņemts… un atdot to vairs nevar. Lai Klaudija dzīvo savu dzīvi!
Vita ir aizdomājusies un tikai klauvējiens pie istabas durvīm atsauc viņu tagadnē. Ir atbraukusi Iveta. Abas sievietes jau ir labi pazīstamas. Iveta viņu uzrunā uz “tu”, bet tas nav abpusēji. Vitai kaut kas traucē teikt šo maģisko – “tu”. Viņas gan abas cenšas iegūt to intimitātes sajūtu, bez kuras nav iespējama Ivetas iecerētā sadarbība. Viņas bieži tērzē par nenozīmīgām lietām: par laiku aiz loga, kas katru dienu ir citādāks. Par savām bērnības izjūtām bieži stāsta Iveta. Viņai ir bijusi gaiša bērnība. Šodien viņa atminas Kramiņu ģimenes Lieldienu tradīcijas. Parasti īstā svinēšana notikusi laukos, kur dzīvojuši un vēl tagad dzīvo Ivetas vecāki, pensionēti skolotāji. Pret viņiem Iveta aizvien jutusi lielu mīļumu un abi vienmēr atbalstījuši meitu, tikai aizvien nopūtušies, ka nav Kramiņiem Dievs lēmis mazuli. Par to, ka viņu bioloģisko bērniņu iznēsā cita, sveša sieviete, Iveta vēl nav runājusi. Tomēr tieši šinīs dienās esot izlēmusi kaut nedaudz ierunāties par lielo brīnumu, kas, protams, viņus nevar neiepriecināt. Iveta sapņi jau sniedzas tālā nākotnē: “Kad būs mazais, nāksies slēpt olas dārzā, pārģērbties par Lieldienu zaķi, kārt šūpoles. Kā es par to visu sapņoju un jau iztēlojos! Un tas viss tikai pateicoties tev. Es klusībā lūdzos Dievu, lai viss norit bez sarežģījumiem. Esmu kļuvusi tik māņticīga! Tu esi mūsu laimes kalēja, un nekad nekļūsi mums sveša, es to apzvēru! Gribētos, lai tu man esi kā māsa! Vai tu to vēlēsies? Es tevi tā apskaužu!”
Iveta runā no sirds, cenšoties abu starpā radīt to īpašo intimitātes sajūtu, kāda līdz šim abu sieviešu starpā nav nostiprinājusies. Viņas nespēj justies kā viens vesels.
Vita ir uztamborējusi sev gaišzilu plecu lakatu, kas brīvi krīt pār viņas briestošā vēdera aprisēm. Ir zināms pēc sonogrāfijas rezultātiem, ka gaidāms ir zēns. Iveta nespēj vienaldzīgi vērot Vitas grūtnieces skaistumu. “Man tā gribētos to visu izbaudīt pašai! Vai es drīkstu tev biežāk pieskarties, sajust dzīvības trīsas, noglāstīt mazuli? Manas grūtniecības nekad nenonāca līdz šādam laikam. Tagad taču mūsu grūtniecībai ir sešpadsmit nedēļas. Vēl divdesmit četras… Tas ir tik daudz! Vai tu spēsi visu gludi un bez stresiem izturēt? Tas ir tik svarīgi. Esmu tikpat kā slima. Baiļojos, murgoju pa naktīm dies” zina ko. Nesen es sapņoju, ka esmu tu…skatījos spogulī un redzēju ne sevi, bet tevi. Es ar tavu seju, grūtnieces vēderu…Tā bija dīvaina sajūta. Reizēm arī nomodā liekas, ka esmu sadalījusies divās daļās: viena daļa ir grūtniece, bet otra tā tukšā es, kuru redzi savā priekšā tagad. Nekad agrāk neiedomājos, ka tas būs tik emocionāli grūti. Vai tas ir normāli? Ivaram to baidos stāstīt, ka netur aizdomās, ka jūku vai prātā… Man šinī Lieldienu laikā kopā ar tevi jāiegūst dvēseles miers. Es tevi apbrīnoju. Mums jāsadarbojas pēc iespējas ciešāk. Malā stāvot es kļūtu kā slima. Ivars arī aizrāda, ka uzvedos kā grūtniece. Ko viņš par to var zināt? Palīdzi man tikt galā ar šim emocijām! Sniedz man atbalstu, kaut patiesībā jābūt otrādi: man jārūpējas par tevi! Viss liekas tik nereāli, tik dīvaini. Reizēm liekas, ka bērna gaidīšanas prieks atgriež mani jaunībā. Man taču ir jau četrdesmit. Dēls būs pilngadīgs, kad man būs sešdesmit… Es būšu veca māte.”
“Ko jūs! Esmu pilnīgā jūsu rīcībā. Ko es varu no savas puses solīt? Kā man sniegt jums to palīdzīgo roku? Mani dzīve nav lutinājusi ar mīļumu, esmu augusi bez glāstiem un tāpēc esmu diezgan kokaina. Māte nav mani pietiekoši mīlējusi un dēla tēvs nepavisam… Vienīgi savu tēvu es atceros ar labu. Viņš gāja traģiski bojā…Tagad cenšos savam dēlam veltīt to, ko nesaņēmu pati. Centīsimies uz savstarpēju sapratni, lai jūsu bērnam nebūtu dzīvē nekādu kompleksu. Vita silti pasmaida. Viņa no pirmās satikšanās reizes jūt pret Ivetu simpātijas.
