Ilgu laiku pat Velda nezināja par māsas grūtniecību. Vēlāk, kad Rihards viens palika savā redeļu gultiņā, nācās mēzt ielu un kāpņu telpas, un cīņa par eksistenci aizņēma visu viņas laiku.
Ilgu laiku pat Velda nezināja par māsas grūtniecību. Vēlāk, kad Rihards viens palika savā redeļu gultiņā, nācās mēzt ielu un kāpņu telpas, un cīņa par eksistenci aizņēma visu viņas laiku. Tikai spēļu mantas ap gultiņu un bērna savlaicīga pabarošana pauda mātes rūpes un gādību. Vai tad viņa viena tā? Emocijām nebija ne laika, ne garīgā brieduma. Vēl nesen bija tikai jaunības spīts – izdzīvot, visdrīzāk jau sev pierādīt, ka tiks galā, ka dzīves uzkrauto nastu spēs panest viena. Viņas aizņemtības dēļ dēls emocionāli tik daudz zaudēja! Tikai tagad viņa to saprot. Maz laika bija sarunām, glāstiem, tam, ko sauc par lološanu. Viņa tik bieži bija pārgurusi, un dēla attīstībā maz kas tika piefiksēts. Viņa centās būt gādīga, bet nebija paraugmāte. Viņa bija cīnītāja. Tagad Vitai ir ļoti daudz brīva laika visu agrāk piedzīvoto saprast, izanalizēt. Viņa patreiz dzīvo kā stikla skapī, ir materiāli nodrošināta. Pie viņas bieži viesojas dēls, viņa ar to nodarbojas un visu uztver ar citādāk. Viņasprāt, Rihards veidojas par dabas draugu, ir maiga rakstura, un Vita cer, ka dēls būs uzņēmīgs kā pasaku Sprīdītis, par kuru viņi nesen lasīja! Rihards jautā, vēro un fantazē, uzdod savam vecumam neraksturīgus – gudrus jautājumus! Vitai, piemēram, šodien nācās skaidrot, kas ir cīruļputenis un kāpēc to tā sauc, kas ir Metenis, kā radies nosaukums “Lieldienas”, un pēkšņi dēls uzdeva jautājumu, kāpēc viņš ir radies. Tas Vitu tā samulsināja, ka atbilde izpalika. Jā! Kāpēc radās viņas bērns? To zināja gan tikai māte – daba…
Nodarbojoties gandrīz ik dienas ar Rihardu, Vita vēlas, lai piemirstas tas – otrs, kuru viņa silda un iznēsā, bet kurš viņai nekad nepiederēs. Tikai pagaidām viņš ir zem siltā miesas spārna… Vai mazais jūt, ka viņa iznēsātāja nebūs īstā māte? Kas ir īstā māte? Par māti taču uzskata to, kas bērnu ir dzemdējusi, neņemot vērā jaunos zinātnes sasniegumus šūnu līmenī. Cik stipras ir emocionālās saites un kā veidojas bērna un mātes mīlestība? Vita par to bieži domā, lasa dažādu literatūru, pieraksta savas domas. Liekas viņā ir snaudis kāds apslēpts talants, kas tagad bezdarbībā laužas ārā un piepilda lapu aiz lapas. Varbūt tas radies izlasīto grāmatu iespaidā? Arvien biežāk viņa domā par to, vai mātes mīlestība ir tieši proporcionāla rūpēm, emocijām, vai varbūt tā ir iedzimta kā putnu mātes instinkti? Viņai ir daudz jautājumu, ko uzdot sev un vēl tik maz atbilžu. Viņa sevi cenšas uztvert kā mašīnu ar mehānisku uzdevumu – radīt to, kas ir citā sievietē un vīrietī ieprogrammēts un nu viņā iedēstīts. Viņa nav sēkla, viņa ir tikai kā stādam augsne. Viņa ir īstās mātes aizvietotāja, dublieris. Tieši dēla nākotnes vārdā viņa ir uzņēmusies šo lomu. Rihards liekas viņas dzīves vienīgais saturs. Kopš dēls ir kopā ar draugu Artūru un apmeklē skoliņu, puika kļuvis ne tikai gudrāks, bet arī atvērtāks un drošāks, viņš veidojas jau par personību. Dēls prot jau lasīt tekstus bērnu grāmatās un rēķināt dažādus pasaku uzdevumus un kļūst arī mazs džentlmenis. Viņš ir nonācis citā sabiedrībā, pie bagāto ļaužu bērniem. Tagad bērnudārzā māca arī angļu valodu un rīkoties ar datoru. Liekas, ka viņš saprot arī to, kas vēl nemaz nav pateikts. Vai viņš nav indigo bērns, par kuriem raksta presē? Tas – indigo – ir kas jauns un nedzirdēts – nākotnes laikmeta bērni mūsdienās! Vai tā ir kāda izdoma, nepierādīta teorija, kārtējā sensācija, kas dzīvē nemaz nav pierādījusies un vēl maz pētīta? Jau esot izveidots Indigo bērnu izglītības centrs, notikusi Starptautiskā dziednieku konference. Bērniem tiek piedēvēta nemirstīga dvēsele ar iepriekšējo paaudžu pieredzi. Vai tiešām šie bērni nāk pasaulē, lai palīdzētu atrisināt iepriekšējās paaudzes neatrisinātos jautājumus? Vitas dzīve līdz šim bijusi nožēlojami primitīva, grūtību un problēmu pārpilna eksistences cīņa. Kas būtu noticis ar viņu abu dzīvēm, ja liktenis nebūtu pametusi šo laipiņu, uz kuras nostāties? Bet varbūt tiešām ir kādi noslēpumi, kādas sakritības un dabas brīnumi? Likteņa pirksts? Katrs cilvēks nākot pasaulē ar savu uzdevumu. Iespējams uzdevums ir arī tagadējai Vitai – Īvandei. Sākumā dzīve klīnikas sienās Vitai likās nereāla, sarežģīta, izolēta no sabiedrības un apkārtējās pasaules. Radās reizēm vēlēšanās aizmukt pašai no sevis…Viņa ilgi sevi šaustīja, ka piekritusi steigā un izmisumā veikt šo netradicionālo misiju. Tagad iepazīti jauki cilvēki – gan medicīnas darbinieki, gan pārējais personāls, un Vita ar psihoterapeita palīdzību sāk pieņemt savu neparasto misiju – darīt laimīgu kādu ģimeni. Svarīga loma viņas dzīves harmonizācijā pieder arī dakterim Lācim, kas ne tik reti ir Vitas viesis. Viņam piemīt lieliska humora izjūta, iedvesmas spējas, un par tradīciju kļuvušas pasēdēšanas pie tējas tases.
