Romāns turpinājumos. 29. 11. Tikai māte – daba… Atkal valda ziema, kaut kalendārs liecina, ka saule iegriezusies pavasara ceļā.
Romāns turpinājumos. 29.
11. Tikai māte – daba…
Atkal valda ziema, kaut kalendārs liecina, ka saule iegriezusies pavasara ceļā. Svaigais sniedziņš pasauli padarījis baltu un tīru. Saules stari pār balto pasauli atmirdz tik spoži kā ziemā nemēdz būt. Zīlīšu maigie saucieni, lidojot virs putnu barotavas jumtiņa un dzenājot konkurentus, vēsta, ka putni ir satraukti pavasara gaidās un tuvu viņu kāzu laiks. Sava rūpju daļa tiks katram. Dabas mātes grāmatas lapas ir vērtīga satura pilnas. Tās tikai jāprot lasīt, jāpamana, kas rakstīts arī starp rindām.
Vita pa logu ik dienas vēro putnu dzīvi un kopā ar Rihardu devusi izcilākajiem eksemplāriem vārdus un iesaukas – Cekulītis, Taukulītis, Čāpiņš, Direktors, Vecaistēvs. Katrs ir ar savu raksturu un pazīmēm. Putnu dzīves vērošana Rihardu aizrauj un ilgi neapnīk. Stundām viņi vēro lidoņus kā aizraujošā filmā. Tiek spriests, kas notiek zīlīšu, dzilnīšu un lielo dzeņu dzīvē. Ar lielu aizrautību putnu dzīvei seko arī Vita. Viņa tagad lasa grāmatas par ornitoloģiju. Kad viņa bija vēl bērns, tēvs aizvien izkāra zīlītēm ziemas barībai speķi. Toreiz viņa putnu dzīvē neiedziļinājās. Toties Rihards izsaka tik prātīgus spriedelējumus, ka reizēm no sirds jāsmejas. Kādu dienu viņš paziņo: “Es gribu būt putns. Vai tu gribētu būt mana mamma, ja es būtu dzenis ar stipru knābi un liels putnu priekšnieks?” Vita varētu būt arī dzenīša māte, ja dēls būtu viņas putnēns. Interesanti, kāpēc viņš gribētu par dzeni, nevis par zīlīti? Laikam jau arī viņš negatavojas dzīvē pakļauties citiem. Bērnības sapņi ir ļoti svarīgi tālākajai dzīvei. Rihards ir nolēmis būt varens kā dižraibais meža kungs dzenis. Lasāmviela un prātošana pašreiz ir tikai par putniem. Rihards tos zīmē, un tas izdodas tik apskaužami labi. Vairākus dēla zīmējumus Vita nosūta bērnu žurnālam. Arī skoliņā viņa zīmējumi guvuši atzinību. Vita cer, ka dēlam ir daudzi talanti, kuri jāattīsta. Viņa darīs visu un jau dara, lai viņas dēla ceļš dzīvē būtu drošs.
Iet laiks, laiks, kurš tagad vairāk pieder viņai un Rihardam. Tagad, kad Vitas miesās aug Kramiņu bērns, viņa bieži atceras savu pirmo grūtniecību. Tās diemžēl nav patīkamākās atmiņas. Kāda agrajā jaunībā bija viņas saprašana par pieaugušas sievietes dzīvi? Viņa nealka būt māte. Tā bija neplānota grūtniecība, kas uzkrita kā sniegs uz galvas. Toreiz viņas iespējas kaut vai pilnvērtīgi paēst bija ierobežotas. Svarīgs bija tikai kumoss… Viss notika it kā pats no sevis, bez jebkādām zināšanām un saprašanas.
