28. Māte neatbild, it kā jautājumu nesadzirdējusi. Veldai par mātes dzīvi nav nekādu ilūziju. Intuīcija saka, ka nekas labs no šīs sarunas nav gaidāms. Droši vien viņa ir ieradusies ne tikai satikt Veldu.
28. Māte neatbild, it kā jautājumu nesadzirdējusi. Veldai par mātes dzīvi nav nekādu ilūziju. Intuīcija saka, ka nekas labs no šīs sarunas nav gaidāms. Droši vien viņa ir ieradusies ne tikai satikt Veldu.
Tomēr māte ir māte, lai kāda nebūtu. Velda pie bufetes paņem kūkas, mātei gaļas salātus ar kotleti, bulciņas, divas sulas glāzes, sev kafiju. Viņai taču jāpacienā savi viesi! Mātei dzīvē nav veicies, tas redzams pa gabalu. Klaudijas stāstītais ir drūms un bezcerīgi banāls. Problēmas viņa slīcina alkoholā, un to nemaz nenoliedz. Ritvars ir nodzēries, trakojis delīrijā, nonācis psihiatriskajā slimnīcā un atkal atsācis dzert. Vēlāk atkal reibonī pakritis nesamaņā, aizrijies un nosmacis. To visu Klaudija pastāsta, liekas, bez jebkādām emocijām. Vaicāta, kur strādā, viņa atzīstas, ka nekur. Saņemot pašvaldībā valsts garantētā iztikas minimuma mazumu, Romāna bērnu naudu, vasarā lasījusi pārdošanai ogas, ravējusi svešus dārzus…
“Neiet man, meit! Teikšu, ka pati esmu vainīga.” Kādu brīdi viņas klusē, tad ierunājas Velda: “Un ko tu domā darīt?” Tad viņa griežas pie zēna: “Še naudiņa, aizej, re, tur koridorā tirgo saldējumus. Kādu tu gribi? Pratīsi pats nopirkt?”
Zēns atmāj. Veldai nepatīk, ka Klaudijas dēls klausās tās nepatīkamās lietas, ar kurām gan viņš noteikti saskaras ikdienā.
“Mani sūta ārstēties pret dzeršanu. Citādi nebūs arī pabalsta. Es arī jūtu, ka … Viss ir piegriezies. Man nav uz to laiku kur atstāt Romānu. Liks bērnunamā vai audžuģimenē. Domāju, varbūt tu vari uzņemties viņa pieskatīšanu. Varbūt Īvande var uzņemties? Kā viņai iet? Nav iznācis satikties. Atcerējos, ka Ritvars viņai iedeva savas dzīves uzsākšanai naudu. Domāju, ja klājas normāli, varbūt var tagad izpalīdzēt mātei?”
“Ko stāstīt par māsu? Viņa strādā – ārzemēs. Īrijā lasa šampinjonus. Vēl ilgi būs projām.” Veldai momentā rodas meli. Ko citu teikt? Tik daudzi tur aizbraukuši piepelnīties, kāpēc gan lai tur nevarētu būt arī Īvande. Par Rihardu māte laikam neko nezina, un Velda viņas mazdēlu nepiemin. Sarunas vairs nevedas. Uzzinājusi, ka Velda neuzņemsies Romāna uzraudzīšanu un paskarbi atteikusi mātes ideju, Klaudija kļūst steidzīga. Drīz jau arī vilciena laiks.
“Iedod man ceļam naudu! Visu esam notērējuši. Kad jau tu nevari to Romānu… tad nekā. Vilksimies, dēls, mājās!”
Velda nopērk biļeti, pavada līdz vilcienam, visas sarunas ar Klaudiju ir izrunātas. Tikai Romāns čalo, vaicā, stāsta un ir priecīgs. Pilsētā ir tik daudz jauna un neredzēta. Pirms iekāpšanas vilcienā Velda mātei iedod piecīti un tāpat bez īpašas atvadīšanās ar īsu “čau!” paliek uz perona, kamēr vilciens sāk kustēties. Romāns pa vagona logu māj atvadas. Bērns izskatās tik laimīgs! Veldai sažņaudzas sirds. Vai tā ir tā mātes piepildītā laime? Vai tas ir Ritvara un viņas mīlestības bērns? Taču Veldai nav ne iespējas, ne gribas viņam ko palīdzēt. Varbūt tā audžuģimene izrādīsies sakarīga un zēnam tur būs labi.
Mājās pārnākusi, viņa nespēj valdīt asaras. Ilgi nav raudāts, un asaras ir krājušās laikam gadiem. Neizraudātas tās smacēs vai nost. Velda savā dzīvē ir maz raudājusi. Laikam jau Klaudijai bijusi taisnība, ka meitas sirds ir cieta kā krams. Šoreiz iemesls raudāt ir nobriedis un izlaužas kā putns no sprosta. Viņa raud par mātes neizdevušos dzīvi, par Īvandes izmisuma soli, par pusbrāli, vakar vēl nezināmo Romānu, māsas dēlu Rihardu, kam mamma tādā darbā, par kuru vēl neviens nerunā. Viņai liekas, ka varētu raudāt un raudāt. Žēl sevis, žēl slimās Astrīdas, žēl nesenajā salā nosaluša putna. Tik daudz kā liekas žēl. Viņai šovakar ir žēl visu, kuriem klājas grūti un kurus viņa pazīst.
