Romāns turpinājumos. 27. Tā iznākusi tik oficiāla, bez tā mīļuma, kādu pienāktos paust savai mātei Ziemassvētkos, un viņa nosūtījusi tikai apsveikuma kartīti ar vientuļu eglīti meža malā.
Romāns turpinājumos. 27.
Tā iznākusi tik oficiāla, bez tā mīļuma, kādu pienāktos paust savai mātei Ziemassvētkos, un viņa nosūtījusi tikai apsveikuma kartīti ar vientuļu eglīti meža malā. Tā viņa toreiz jutusies pati. Atbilde nepienāca. Kad Velda meklēja darbu, negribējās ne žēloties, ne stāstīt par medicīnas darba pamešanu un problēmām. Māte droši vien nesaprastu. Ciemos ne tik negribējās braukt. Jau iedomājoties vien mātes vīru Ritvaru, Veldai metās zosāda. Viņa to ienīda no pirmās satikšanās reizes. Viņš droši vien nav mainījies. Un nu šī vēstule… Otrā rītā Velda uzraksta īsu vēsti. Kad viņas tiksies, tad arī izrunāsies. Tikšanās vietu viņa izvēlās stacijas kafejnīcā, lai Klaudijai (tā viņa māti domās sauc jau sen) vieglāk aizbraukt atpakaļ. Velda netaisās viņu aicināt pie sevis ciemos, kaut Astrīda droši vien neiebilstu. Noliktajā tikšanās dienā Veldai ir brīvdiena. Jau laikus viņa ir stacijā, un pārsteigta ierauga Klaudiju kādu stundu pirms noliktās tikšanās, sēžot pie kafejnīcas galdiņa. Blakus sēž kāds piecus gadus vecs zēns. Uz galdiņa mātes priekšā glāze ar bezkrāsainu šķidrumu. Zēns ēd pīrādziņu un piedzer no pudeles kolu. Pēkšņi nesaprotama spēka vadīta Velda kā panikā metas atpakaļ pasažieru uzgaidāmajā zālē. Vēl ir gandrīz stunda laika, māte viņu nav pamanījusi. Lai pasēž un pabaro savu puiku, neviens cits tas nevar būt kā viņas un Ritvara dēls…Veldas galvā, liekas, nav nevienas sakarīgas domas. Viņa iziet uz ielas un staigā šurpu turpu. Garām steidzas sveši cilvēki, un reizēm Velda tiem netīšām uzgrūžas… Norādītajā laikā Velda ir saņēmusies un atgriezusies kafejnīcā. Māte sēž iepriekšējā vietā, trauki ir novākti, un viņa tagad smēķē. Puika laiza konfekti uz kociņa.
“Čau!” saka māte, Veldu satiekot, it kā viņas tikai vakar būtu šķīrušās. Nekāda kontakta, ne rokas spiediena, ne apkampšanās. Velda atsēžas pretī. Ir skaidri redzams, ka māte ir piedzērusies.
“Tas ir mans dēls Romāns. Sasveicinies nu ar pusmāsu!”
Puika paklausīgi sniedz savu ar lipīgo konfekti nosmērēto rociņu. Veldai pēkšņi viņa kļūst tik žēl. Zēna skatiens ir sirsnīgs un liekas skumjš, viņam var būt gadi pieci, ne vairāk. Bērna apģērbs ir nekārtīgs, vecs un neliekas pa augumam. Cepurīte atstumta pakausī, rociņas netīras. Tikai skatiens ir tiešs un gaišs.
“Te nu mēs esam! Stāsti, kā tev klājas! Izskaties ļoti labi. Laikam sēdi uz zaļa zara?”
“Uz ļoti zaļa. Viss ir labākajā kārtībā. Strādāju, mācos datorkursos,” tā Velda. Pēkšņi viņai neko par sevi sīkāk negribas stāstīt. Mātei nekad nav rūpējusi meitu dzīve. Viss ir izteikts ar vārdu: iet labi! Ko tas dos abām, ja viņa izklāstīs savas aukles gaitas pie labiem cilvēkiem, ja stāstīs, kāpēc pametusi medicīnu? Vai tas Klaudiju interesē?
“Man gan neiet labi. Sitos viena ar Romānu.”
Iestājas pauze. Māte ir stipri novecojusi, trūcīgi apģērbusies, zilgani sārtu seju. Laikam jau tā glāze, pie kuras nesen sēdēja, bija kārtējā nodeva slāpstošajam organismam. Velda labi pēc ārējā izskata pazīst šos zilīšus. Viņa arī šoreiz nav kļūdījusies. Pēc brītiņa māte saka: “Paņem puikam kādu kūku, lai mums miers parunāt un man kaut ko stiprāku.”
“Par ko stiprāku? Par kūku? Desu maizi, salātiņus?”
“Paņem i to, i to! Un simtu gramus baltā. Tu taču to vari priekš manis atļauties. Nervi uzdod!”
“Simtu gramu nebūs, māt! Es redzēju, kā jau pie vienas glāzes nesen sēdēji. Es arī biju atnākusi pirms norunātā laika. Ilgi neesam tikušās. Nezināju uzreiz, ko teikt, kā runāt. Izgāju pastaigāties, lai tu vari mierīgi savu glāzi iztukšot. Izdzersi vēl, un saruna var mums pavisam nesanākt. Man ļoti nepatīk dzeršanas tradīcijas! Vai tu sen jau tā? Nu dzer?”
kūkas, mātei gaļas salātus ar kotleti, bulciņas, divas sulas glāzes, sev kafiju. Viņai taču jāpacienā savi viesi! Mātei dzīvē nav veicies, tas redzams pa gabalu. Klaudijas stāstītais ir drūms un bezcerīgi banāls. Problēmas viņa slīcina alkoholā, un to nemaz nenoliedz. Ritvars ir nodzēries, trakojis delīrijā, nonācis psihiatriskajā slimnīcā un atkal atsācis dzert. Vēlāk atkal reibonī pakritis nesamaņā, aizrijies un nosmacis. To visu Klaudija pastāsta liekas bez jebkādām emocijām. Vaicāta, kur strādā, viņa atzīstas, ka nekur. Saņemot pašvaldībā valsts garantētā iztikas minimuma mazumu, Romāna bērnu naudu, vasarā lasījusi pārdošanai ogas, ravējusi svešus dārzus… ,, Neiet man, meit! Teikšu, ka pati esmu vainīga.” Kādu brīdi viņas klusē, tad ierunājas Velda: ,,Un ko tu domā darīt?” Tad viņa griežas pie zēna:,, Še naudiņa, aizej, re, tur koridorā tirgo saldējumus. Kādu tu gribi? Pratīsi pats nopirkt?” Zēns atmāj. Veldai nepatīk, ka Klaudijas dēls klausās tās nepatīkamās lietas, ar kurām gan viņš noteikti saskaras ikdienā. ,, Mani sūta ārstēties pret dzeršanu. Citādi nebūs arī pabalsta. Es arī jūtu, ka … Viss ir piegriezies. Man nav uz to laiku kur atstāt Romānu. Liks bērnu namā vai audžuģimenē. Domāju, varbūt tu vari uzņemties viņa pieskatīšanu. Varbūt Īvande var uzņemties? Kā viņai iet? Nav iznācis satikties. Atcerējos, ka Ritvars viņai iedeva savas dzīves uzsākšanai naudu. Domāju, ja klājas normāli, varbūt var tagad izpalīdzēt mātei?” ,,Ko stāstīt par māsu? Viņa strādā – ārzemēs. Īrijā lasa šampinjonus. Vēl ilgi būs projām.” Veldai momentā rodas meli. Ko citu teikt? Tik daudzi tur aizbraukuši piepelnīties, kāpēc gan lai tur nevarētu būt arī Īvande. Par Rihardu māte laikam neko nezina, un Velda viņas mazdēlu nepiemin. Sarunas vairs nevedas. Uzzinājusi, ka Velda neuzņemsies Romāna uzraudzīšanu un paskarbi atteikusi mātes ideju, Klaudija kļūst steidzīga. Drīz jau arī vilciena laiks. ,,Iedod man ceļam naudu! Visu esam notērējuši. Kad jau tu nevari to Romānu… tad nekā. Vilksimies, dēls, mājās!” Velda nopērk biļeti, pavada līdz vilcienam, visas sarunas ar Klaudiju ir izrunātas. Tikai Romāns čalo, vaicā, stāsta un ir priecīgs. Pilsētā ir tik daudz jauna un neredzēta. Pirms iekāpšanas vilcienā Velda mātei iedod piecīti un tāpat bez īpašas atvadīšanās ar īsu ,,čau!” paliek uz perona, kamēr vilciens sāk kustēties. Romāns pa vagona logu māj atvadas. Bērns izskatās tik laimīgs! Veldai sažņaudzas sirds. Vai tā ir tā mātes piepildītā laime? Vai tas ir Ritvara un viņas mīlestības bērns? Taču Veldai nav ne iespējas, ne gribas viņam ko palīdzēt. Varbūt tā audžuģimene izrādīsies sakarīga, un zēnam tur būs labi. Mājās pārnākusi viņa nespēj valdīt asaras. Ilgi nav raudāts un asaras ir krājušās laikam gadiem. Neizraudātas tās smacēs vai nost. Velda savā dzīvē ir maz raudājusi. Laikam jau Klaudijai bijusi taisnība, ka meitas sirds ir cieta kā krams. Šoreiz iemesls raudāt ir nobriedis un izlaužas kā putns no sprosta. Viņa raud par mātes neizdevušos dzīvi, par Īvandes izmisuma soli, par pusbrāli, vakar vēl nezināmo Romānu, māsas dēlu Rihardu, kam mamma tādā darbā, par kuru vēl neviens nerunā. Viņai liekas, ka varētu raudāt un raudāt. Žēl sevis, žēl slimās Astrīdas, žēl nesenajā salā nosaluša putna. Tik daudz kā liekas bezgala žēl. Viņai šovakar ir žēl visu, kuriem klājas grūti un kurus viņa pazīst.
