26. “Tad tu biji tikpat kā uz zebras melnās svītras, tagad esi uz baltās, un darbs atradīsies, ja būs jaunas prasmes. Tici man droši! Mums ar Astrīdu prieks, ka varam palīdzēt. Esi jau kļuvusi tikpat kā savs cilvēku. Vai es varbūt maldos?”.
26.
“Tad tu biji tikpat kā uz zebras melnās svītras, tagad esi uz baltās, un darbs atradīsies, ja būs jaunas prasmes. Tici man droši! Mums ar Astrīdu prieks, ka varam palīdzēt. Esi jau kļuvusi tikpat kā savs cilvēku. Vai es varbūt maldos?” Teodors vaicā un saņem Veldas noliedzošu atbildi: “Es pie jums jūtos jo dienas, jo labāk. Brīnos, kāpēc tāda labvēlība no jūsu puses?”
“Mēs mīlam labus cilvēkus!” tā Astrīda, “tomēr, atklāti sakot, ja mans veselības stāvoklis sāks pasliktināties un tu, Veldiņ, mūs nepametīsi, arī mūsu ģimenei tavas prasmes noderēs. Tas, protams, ir tikai sarunu līmenī. Jūtos pagaidām ļoti labi. Man nozīmēja injekcijas, un es zinu, ka tu tās ar savu vieglo roku izdarīsi. Tu taču esi medicīnas māsa, un Tedis tevi jau brīdināja, ka medmāsas darbs arī pie mums iespējams. Kursu samaksa tad arī būs tava alga. Man injekcijas nozīmētas divas reizes dienā pilnu mēnesi. Esi taču ar mieru?”
Pārnākusi kopā ar Rihardu savā istabā Veldas sirds gavilē: viņai piedāvātas tādas iespējas! Māsas dēlam arī skoliņa! Viņi ir laimes bērni! Tādas iespējas, par kurām viņa pat nedrīkstēja sapņot. Pēc dažām dienām, kad zēni jau iet dārziņā, Velda saņem īsu pat, pārāk īsu vēstulīti no mātes – Klaudijas. Viņa gribot meitu satikt, jauno adresi uzzinājusi Veldas vecajā darba vietā. Lai uzrakstot iespējamo satikšanās vietu un laiku un nosūtot uz klāt pielikto adresi, mēģināšot aizbraukt. Gribot parunāties, ilgi neesot tikušās. Velda māti ilgi nebija pat atcerējusies, it kā viņas nemaz nebūtu uz pasaules. Vai nu Klaudijā pamodušās mātes jūtas vai kas aiz ādas? Velda ilgi nevar aizmigt un prāto, kāpēc notikusi tāda atsvešināšanās. Pat Rihardu Klaudija nav redzējusi un līdz šim nav interesējusies arī par Īvandi. Atmiņā nav gandrīz nekā, kas aizkustinātu sirdi. Tikai mātes biežie uzbrēcieni, sevišķi pēc tēva Kazimira nāves, mūžīgā neapmierinātība un nevaļa iedziļināties meitu problēmās. Velda nespēj atcerēties nevienu patīkamu sarunu ar māti, pat ne glāstu. Varbūt vienīgi tad, kad viņa bija maza…Viņas visu laiku bijušas svešas. Ja nebūtu šīs vēstules, vai Velda savu radītāju pieminētu? Mātes adrese redzams mainījusies. Caur iedzīvotāju reģistru Velda bija uzzinājusi Klaudijas adresi, rakstījusi pērngad Ziemassvētku apsveikumu, bet vēstulē tālāk par uzrunu: “Sveika, mamma!” nebija tikusi.
