Romāns turpinājumos. 25. Varbūt iespējama ciešāka sadarbība vai pat draudzība? Naktī viņa redz sapnī Otomāru.
Romāns turpinājumos. 25.
Varbūt iespējama ciešāka sadarbība vai pat draudzība? Naktī viņa redz sapnī Otomāru. Liekas, tas ir pirmo reizi, kad viņa to redz sapnī. Tagad viņš pieskaras viņas vēderam, grib to it kā skūpstīt, bet Vita sit viņam, nežēlīgi un cietsirdīgi. Viņš ir atnesis līdzi mazu kaķēnu, kurš ņaud un glaužas pie Vitas auguma, un murrā. Tad Vita pa logu redz, kā Otomārs aiziet, apkampis kādu citu sievieti. Viņa pamostas, bet drīz aizmieg atkal un no rīta atmostas atvieglota un gandrīz laimīga.
10. Vai uz baltās svītras?
Astrīda ir runājusi ar Teodoru par kādu privāto, pārtikušajā sabiedrībā iecienītu bērnudārzu. Abi dārziņu arī apmeklējuši un nolēmuši dēlu tur aizvest vismaz izmēģināšanai. Mazuļu skaits esot neliels, un bērnus ar atzīstamām sekmēm apmācot svešvalodās, lasīšanas un rēķināšanas gudrībā jau no dažu gadu vecuma, izmantojot mazuļu apslēptās spējas un speciālas metodes. Tā gan neesot amerikāņa Glena Domana metode, pēc kuras Amerikā audzinot nākošos ģēnijus, bet tomēr. Astrīda aizvien pēta jaunāko, kas parādās interneta portālos un ir lietas kursā par daudzām norisēm, par kurām neraksta avīzēs. Arī Velda ir iemācījusies no viņas šo to par datoriem, papēta internetu.
Tagad ģimenē spriež par mazo dārziņu – skoliņu, kurā tik daudz iespēju. Bērnus taču māca jau no dzimšanas ar runāšanu, izturēšanos, pirmajām rotaļlietām. Vai kāds brīnums, ja agrīnā bērnībā nelabvēlīgā vidē nonācis mazulis skolā ir nesekmīgs un neaptver vienkāršas, pašas par sevi saprotamas lietas? Viens ir iedzimtība, bet nozīme ir audzināšanai, bērna dzīves pieredzei. Maksa par tādu dārziņu uz trim stundām dienā neesot nekāda astronomiskā. Lāču ģimene pieņem lēmumu dēlu sākt skolot. Uzzinājusi par ģimenes plānu, Velda ir neizpratnē un nedaudz samulsusi: vai viņa būtu atzīta par sliktu aukli? Protams, viņa nav audzinātāja ar speciālu izglītību, tomēr viņa ir centusies ne tikai uzmanīt, bet arī mācīt. Arī Astrīda ne mazumu sava laika velta dēlam. Tagad jau vairākus mēnešus viņām ir divi audzēkņi. Teodors sarunās ir uzsvēris, ka ir apmierināts ar dēla rotaļdraugu Rihardu, kas nevienu ģimenē netraucējot, bet tieši otrādi. Tagad viens puika tiks vests uz stundām skoliņā, bet otrs paliks mājās un gaidīs draugu mājās? Velda Astrīdu neizvaicā. Viņa nav radusi iemaisīties ģimenes lēmumos. Laiks rādīs. Pēc dažām dienām, pārnācis no darba, Teodors pie vakariņu galda ierunājas, ka tagad katra sieviete ejot autokursos, mācoties datorzinības un citas lietas, bez kurām modernā darba dzīve esot gandrīz neiespējama. Ārzemēs auklītes to sen izmantojot. Viņi esot nolēmuši, ka abiem zēniem jāiet kopā uz skoliņu, bet Veldai – uz kursiem. Lai izlemjot, ar kuriem sākt! Lai mācību stundas bērniem un Veldai sakristu, viņš sazināšoties par mācību laikiem. Velda ir samulsusi, priekšlikums ir negaidīts: “Jūs jokojat? Man nav auto un droši vien arī nekad nebūs. Par šoferi valsts mašīnai es arī diezin vai derēšu. Neesmu nekad domājusi. Tad jau labāk datorus.”
“Nekad nesaki nekad. Varbūt māsa gribēs pirkt auto, vai tad tas ir neiespējami? Ja tev būs šofera tiesības, viņai tagad sapelnītie līdzekļi, ar pārdodamām lietotām automašīnām pilnas avīžu sludinājumu slejas. Tev, Velda, droši vien būs labi atalgots darbs nākotnē. Nedomāju, ka mums vienmēr vajadzēs aukli. Redzu, ka tevī ir labas darbinieces potences. Paies laiks, un, skat, prasmes ir, auto ir, atradīsies darbs! Vēl tikai jāatrod labs vīrs. Autovadītāja apliecība tagad ir pieprasīta daudzos darbos, taču lai pirmais būtu dators. Cik tev ir laika līdz māsas darba beigām? Seši mēneši? Tad sanāk trīs mēneši vienos kursos, trīs otros, un uz priekšu bez kavēšanās! Teodors ir pati omulība, Astrīda, protams, šī plāna līdzzinātāja, neslēpj savu pozitīvo nostāju. Veldai viņa liekas pats labestības kalngals, iejūtīga, saprotoša, inteliģenta. Teodors, Veldasprāt, ir izvēlējies pareizo dzīvesdraugu.
“Nu ko! Apsveicu visus trīs skolniekus ar jaunās programmas sākumu! Patiesībā man to mācīšanos Veldai nokārtot ir vienkārši – viens telefona zvans. Tagad arī pastāv blats, jeb pazīšanās sistēma. Abus puikas es pieteicu. Domāju, ka Veldai nav nekas pretī, ka māsas dēls arī mācīsies. Skatīsimies, kā viņiem ar šo eksperimentu veiksies!”
Velda, protams, piekrīt. Viņa jūtas tikpat kā spārnos, kā sapnī, no kura baidās pamosties: “Tikai par kādu darbu var būt runa? Tiku jau izmisīgi meklējusi. Nesatiktu jūs, nezinu, kur tagad atrastos.
