24. Man visu šo laiku bija vēlēšanās iepazīt sievieti, kura veic mūsu ģimenei neparasto pakalpojumu. Man bija grūti stāvēt malā, kaut sākumā domāju, ka mēs varam palikt arī nepazīstamas.
24. “Man visu šo laiku bija vēlēšanās iepazīt sievieti, kura veic mūsu ģimenei neparasto pakalpojumu. Man bija grūti stāvēt malā, kaut sākumā domāju, ka mēs varam palikt arī nepazīstamas. Tas bija absurdi. Atvainojiet, esmu satraukta, nezinu kāpēc, bet ļoti satraukta. Man likās, ka satikšanās nāks mums abām par labu… Tas ir tik neierasti, zināt, ka mūsu bērns ir pie jums, ka viņu audzē savās miesās mums pagaidām sveša sieviete. Es neizturēju un esmu te.”
Vita vēro svešo sievieti. Viņa ir patīkami pārsteigta: Iveta izraisa viņā simpātijas, vismaz sākumā ar savu biklumu, atklātību, savu izskatu. Viņa nav pārāk uzcirtusies vai nokrāsojusies, lai ar to demonstrētu savu pārākumu. Satraukums ir pārgājis, un var sākties saruna par to, kas šo kundzi interesē.
“Redzēju bērniņa pirmo ultrasonogrāfisko attēlu, tas mani ārkārtīgi aizkustināja līdz asarām. Vai jūs, savu bērniņu nēsājot, arī jutāt to pašu? Gribu zināt jūsu emocijas.”
“Mani, Ivetas kundze, toreiz bija pametis bērna tēvs. Nekādas sonogrāfijas, nekādas pozitīvas emocijas es nevarēju pārdzīvot. Biju jauna un dumja. Mana dzīve nav bijusi, kā saka, rozēm kaisīta, tāpēc tagad esmu jūsu priekšā… mūsu dzīves ir bijušas laikam tik dažādas…”
Saruna drīz rit nepiespiesti un brīvi. Ir satikušās divas sievietes, kuras ar pirmo brīdi ir atradušas kopīgu valodu un pozitīvas emocijas. Pēc vairākām stundām Iveta atvadās, cieši ap pleciem apņemdama savu izpalīdzi Vitu. Iveta ir piepildīta ar pateicības jūtām un pati brīnās par to vienkāršību un atvērtību, kas strāvo no viņas sarunbiedrenes. Kāda muļķe gan viņa bijusi, domādama par šo sievieti kā par kādu tikai sieviešu kārtas radījumu, neglīteni un mazizglītotu būtni! Viss ir pilnīgi citādi: Vitas erudīcija, zināšanas, runas veids, viss ir patīkams un apbrīnas vērts. Kramiņiem, liekas, ir ļoti veicies, ka viņu bērniņu iznēsā tāda saprātīga un gudra sieviete. Iveta ir atnesusi dāvanā mobilo telefonu un iemācījusi dažu minūšu laikā ar to apieties. Tagad viņas varēs, cik bieži gribēsies, sarunāties, apmainīties domām, uzskatiem, kā saka, dalīties kopīgajā procesā. Viņas ir iepazinušās, un kas zina, vai tālāk neveidosies arī dziļākas attiecības.
Vita iepriekš ļoti bieži jutās vientuļa. Izņemot māsu ar Rihardu un personālu, viņas istabas durvis citi nevirināja. Viņa jutās kā kāda čaulā ieslēgta. Interesanti, vai viņa – Iveta – atnāks arī kopā ar savu vīru. Par to viņas nebija runājušas ne vārdu. Ar vīrieša cilvēku kontaktēties nenoliedzami būtu grūtāk. Vīrieši Vitas dzīvē, izņemot tēvu, nav ienesuši patīkamas emocijas. Aiz viņa celles – kā viņa sarunās ar Veldu nosaukusi savu mitekli, tumst zilgans ziemas vakars, gara lāsteka kā milzīga boze no jumta malas nostiepusies līdz pusrūtij. No rīta tā bija īsāka un tievāka. Pa vienam pilienam no tās spicā gala pil pa ūdens lāsītei kā asarai. Ārā ir atkusnis. Arī viņas sirdī, liekas, ir atkusis kāds ledus kristāliņš, kas tur mitis visu šo laiku, kamēr viņa nebija iepazinusi to sievieti, kas pati nespēj veikt savu galveno sievietes sūtību. Vitas krūtīs ir iemājojušas savādas jūtas: tāds kā žēlums par Ivetas likteni, atvieglojums, ka tagad viņas nebūs vienas un nesaprastas atlikušo bērna iznēsāšanas laiku.
