Romāns turpinājumos. 22. Tā ir viņu mazuļa pirmā fotogrāfija. Viss noritot pareizi, un prognozes pēc mediķu vērojumiem esot cerīgas, pat pārāk labas…
Romāns turpinājumos. 22.
Tā ir viņu mazuļa pirmā fotogrāfija. Viss noritot pareizi, un prognozes pēc mediķu vērojumiem esot cerīgas, pat pārāk labas… Ārsts, likās, kaut ko neizteica līdz galam. Vēl būšot ultrasonogrāfijas vairākas reizes un dažādas bērna attīstības pārbaudes.
“Medicīna, sevišķi jau mūsu nozare, ir mistiska un vēl ne līdz galam skaidra padarīšana! Skaidri redzams jūsu bērniņa dzimums, taču tas lai pagaidām paliek noslēpums,” bija teicis ārsts. Vai kaut kas tika slēpts vai nepateikts līdz galam, to var tikai minēt. Sarežģīta aparatūra, kas pārskata procesu, pārgudri cilvēki, kas to apkalpo, taču bērna attīstības process mātes miesās norit tāpat kā tūkstošiem gadu atpakaļ.
9. Tikšanās
Vita šodien ir satraukta. Tūlīt pēc pusdienām viņu apmeklēšot tā sieviete… tā, kuras bērna dēļ viņa te uzturas jau tik ilgu laiku, veselas deviņdesmit dienas, reizēm jukdama vai prātā un mieru razdama tikai tanīs nodarbēs, ko var saņemt šinī ierobežotajā vidē, kura gan ir ērta, bet tomēr atgādina kādu īpašu ieslodzījumu. Viņa satiek personālu, reizēm koridora galā aiziet stāvs ar grūtnieces ķermeņa aprisēm. Liekas, ka te nevalda nekāda pārapdzīvotība. Visu laiku jūtama dīvaina uzraudzība un arī gatavība palīdzēt. Vita reizēm staigā arī pa parku, īstu dārzu, institūta lepnumu. Diemžēl ir ziema un nav skatāms, kas te zaļo, aug un zied vasarā. Tagad viņa drīz ies arī uz ārstnieciskās fizkultūras nodarbībām. Viņu regulāri apmeklē māsa un Rihards, un viņu satikšanās laiks ir neierobežoti garš. Dēlu laikam viņai ļauj satikt, lai visas emocijas, ko viņa izjustu, nēsājot to otru, tiktu Rihardam, lai mazāk būtu emocionālo saišu ar iznēsājamo. Dēls te jūtas labi. Viņi spēlējas, runājas, skatās multiplikācijas filmas. Viss ir lieliski, tomēr ieslodzījumā. Nesen viņa uzzināja, kāpēc viss laiks jāpavada klīnikā. Tas nav tikai medicīnisko apsvērumu dēļ. Kur lai tāda sieviete kā viņa ar savām trūcīgajām iespējām dzīvotu, ja ne te? Savā nožēlojamajā, neērtajā istabiņā? Kas viņu apgādātu ar nepieciešamo ikdienišķo, kas te nokrīt kā manna no debesīm? Kādas problēmas rastos, ja viņa satiktu savus bijušos paziņas, draugu, radus, kas redzētu viņas grūtnieces ķermeņa formas? Droši vien sāktu izvaicāt un vēlāk tenkot. Pastāvošā kārtība pagaidām nepieļaujot atklāt sabiedrībai savu patieso mērķi – iznēsāt svešu bērnu un ar to pelnīt. Te ir ideāli apstākļi, pareizs uzturs, psihologs pēc nepieciešamības. Te viņa ir drošībā, psiholoģiskā un fiziskā drošībā. Izdevumi viņas deviņus mēnešus ilgajam darbam ir apmaksāti bez viņas piepūles un līdzdalības. Tāda ir kārtība, kuru ievērot viņa ir piekritusi, un noslēgusi par to līgumu. Pašreiz ārēji nav vēl gandrīz nekādu grūtniecības pazīmju, viņa spogulī izskatās tikai nedaudz apaļākām ķermeņa formām. Pagaidām viņa liekas pati sev skaista un kopta. Viņa var apmeklēt frizieri, manikīri, un droši vēl kādas ekstras. Viņa nemaz nezina, kas ir apmaksāts un iespējams.
