21. Aizbraucam kaut kur noskalot emocijas! Tu taču neesi ierakstījies svētajos? Tagad taču malks laba vīna nekaitēs. Tas ir kā pirmais antidepresants. Varbūt sarīkosim mazu omulīgu vakariņu paši mājās, lai neviens nepamana, ka Kramiņi izklaidējas?
21. Aizbraucam kaut kur noskalot emocijas! Tu taču neesi ierakstījies svētajos? Tagad taču malks laba vīna nekaitēs. Tas ir kā pirmais antidepresants. Varbūt sarīkosim mazu omulīgu vakariņu paši mājās, lai neviens nepamana, ka Kramiņi izklaidējas?”
“Saulīt! Nekur, protams, šodien nebrauksim! Esmu noguris. Ejam uz virtuvi un kaut ko sameistarojam vakariņām! Viss būs atkal labi! Cerēsim, ka labi. To psihoterapeitu es kādu reizi vēl apciemošu, jo mani faktiski interesē tas process, kurā pašreiz nemāku iejusties. No tā rodas pārdomas, arī mani māc dažādas domas, sajūtas. Nedusmo, Saulīt! Laikam jau katram cilvēkam vispirms ir jāiepazīst pašam sevi. Savā ikdienas skrējienā es reizēm aizskrienu pats sev garām.”
Mājās ir iestājies miers. Ivars raugās televizora ekrānā. Nesenās negatīvās emocijas pamazām ir pierimušas. Laulāto viedokļi gan palikuši katram savi, tomēr viņiem ir kopīga laulības gulta, un Iveta zina, ka visas domstarpības tur parasti atrisinās.
Viņa jūtas Ivara pareizā ābola pusīte. Vismaz tā bijis līdz šim. Piecpadsmit kopdzīves gadi nav mazs laiks. Viņi ir bijuši ideāls pāris, ja tikai būtu bērns. Tagad bērniņš jau ir tuvu. Reizēm liekas, ka ļoti tuvu, un viņi tam nejūtas gatavi. Ja Ivetai būtu darbs kā Ivaram, kurā var nogurt, atkrist vakarā un aizmigt! Viņa ir gribējusi būt tikai sieva, sava vīra pavadone saviesīgos pasākumos, seksa karaliene gultā. Ar to laikam ir par maz. Dzīve pārticībā un bez rūpēm ir apnikusi. Viņai tagad jāgatavojas mātes rūpēm un atbildībai.
Izgājusi uz savrupmājas balkona, Iveta skatās, kā krīt pūkainas milzīgas sniega pārslas, veselas pikas, kas, zemi sasniegušas, pārvēršas ūdens pilienos, un tie, kopā satecējuši, veido mazus strautiņus, kas aiztek ielas renstelē. Tik baltas un skaistas sniegpārsliņas pārvēršas dubļos… Zāliena baltums ielas laternas gaismā kļuvis netīrs un suņu nopēdots. Ir februāra beigas, dienas palikušas manāmi garākas, pēc lielajām sala naktīm iestājies atkusnis un līdz Kramiņu bērna piedzimšanai, ja viss būs labi, palikuši septiņi mēneši jeb divi simti desmit dienas. Augusta beigās, kad sāksies agrīns rudens ar dāliju ziediem, asteru krāšņumu un ražas smagumu ābeļu zaros, piedzims viņu bērns, zēns vai meitenīte, un viņi ar Ivaru tad beidzot jutīsies kā ģimene, īsta ģimene. Iveta ir pieņēmusi lēmumu apciemot sava bērna iznēsātāju vistuvākajā laikā. Viņa regulāri lasa žurnālu “Šūpulītis”, kur raksta par to visu, ko izjūt māte, nēsājot savu bērnu. Tur nav bijis neviena vārda, kā jūtas sieviete, kurai bērnu iznēsā cita, un kā jūtās tā – sieviete dzemdētāja. Plašākai publikai to nepavēsta, jo tādu gadījumu laikam vēl nav daudz, tie nav publicējami, jo tas skaitās konfidenciāli. Piedzimst dvīnīši, reizēm Dievs ģimenes apbalvo vai varbūt nosoda ar trīņiem, bet par to kā ģimene sper īstu izmisuma soli un salīgst sievieti – bērna iznēsātāju, nekas nav teikts. Tikai dažas replikas internetā, kuras Iveta papildināja ar savām domās. Lai izsakās arī tie anonīmie, kurus plašākā sabiedrība nepazīst, ar viņu domām nerēķinās, jo nezina lietas būtību un problēmas. Pēc Ivetas replikas neko vairāk neviens nav rakstījis. Interesanti, ko teiktu tā sieviete, kuru diemžēl Kramiņi nepazīst. Kāpēc viņi baidās iepazīties ar to sievieti? Trīs garus mēnešus Iveta ir ar grūtībām valdījusi savas emocijas, tikai domājusi un domājusi par to sievieti, par sevi, Ivaru, par bērniņu. Bērnam nesen veikta pirmā sonogāfija. Ārsts rādīja šo attēlu. Tur citiem nekas neliktos skaisti: tumšajā attēlā tikko apjaušamas kādas kontūras, bet viņai tas likās skaistākais, ko viņa jebkad ir redzējusi.
