20. Bet viņas emocijas ir svarīgas bērna attīstībā. Es par to lasu, prātoju, runāju ar psihoterapeitu. Tu, starp citu, izlaidi šīs nodarbības, un tāpēc tev ir nepareiza saprašana.
20.
“Bet viņas emocijas ir svarīgas bērna attīstībā. Es par to lasu, prātoju, runāju ar psihoterapeitu. Tu, starp citu, izlaidi šīs nodarbības, un tāpēc tev ir nepareiza saprašana. Manas emocijas pašreiz neatstāj iespaidu uz bērna attīstību, bet palīdz vai kaitē tikai man. Man nav miesīga kontakta ar bērnu. Kontaktu es varu dabūt, satiekot šo sievieti, tikai caur viņu es varu pozitīvi vai negatīvi iespaidot bērnu. Ir lietas, kuras neprasa pierādījumus. Tās sauca par aksiomām.”
“Ak, tu atceries arī skolas gadus? Aksiomas! Mana aksioma tagad ir pelnīt, strādāt, jo vajadzīga nauda gan pašiem, gan tai sievietei ko maksāt. Manam biznesam ir jāplaukst, jāpaplašinās. Tu par to laikam nedomā? Arī tev šinī laikā būtu jādara kaut kas lietderīgs, vismaz lai nav bezgalīgi jāprāto: viņa un mēs, mēs un viņa! Izbeidzam šo sarunu! Ja gribi, ej, iepazīsties, čupojies, baro viņu ar karotīti, izklāj kā uz paplātes mūsu dzīvi, pēti viņējo, glāsti mūsu bērnu caur viņas vēderu! Var jau būt, ka tas ir vajadzīgs! Raksti galu galā kaut vai grāmatu par to, kā jūtas sieviete, kurai bērnu iznēsā cita. Izbrīvē savas emocijas uz papīra! Varbūt tas kādam noderēs. Varbūt tas kļūs par bestselleru? Varbūt tā sieviete arī ir ar literāru talantu. Lai arī viņa izliek uz papīra savas emocijas! Kopā par abām iznāks vesels sējums. Varbūt mana ideja patiesi noder?”
Iveta izskatās sabozusies un nelaimīga, viņa taču nav pateikusi neko tādu, lai vīru sadusmotu: “Nestādījos priekšā, ka mēs šinī saspringtajā laikā strīdēsimies par to, ka es gribu iepazīties ar sievieti, kura iznēsā mūsu bērnu, bet tu ne. Galu galā mums katram var būt savs viedoklis. Tev nav jāskrien ar ziediem rokā un jāizvaicā par viņas sajūtām. Tas te vienkārši neiederas. Mēs varam sarunāties kā sievietes. Man pašreiz pat negribas, lai jūs satiekaties. Ja nu tu aizraujies ar šo sievieti un samīlies, varbūt viņa ir skaista, apburoša un tavs tips…”
“Ivetiņ, beidz fantazēt! Jau kļūsti greizsirdīga? Tā var aizrunāties līdz absurdam! Atvaino mani! Neņem galvā, ko teicu! Ja tu domā, ka ir jāiepazīstas, galu galā man iebildumu nebūs. Tikai skaties, lai tas nekaitē tavai veselībai. Nervu sistēmai. Ja tu jau tagad sāc psihot, kas notiks vēlāk?”
“Reizēm es tiešām sev liekos uz neprāta robežas! Piedod arī tu man! Miers mājās! Mums tas viss, kas notiks, nebūs miera pilns laiks, bet es gribu joprojām būt tava saulīte!” un Iveta kā kāda kaķe pieglaužas Ivaram, viņa vīru pazīst pietiekami labi, lai prastu noņemt viņa negatīvās emocijas, iegrozot tās citā, pārsvarā Ivaram tīkamā spēlē.
“Tiešām nelāgi sanāca, ka sāku par to runāt tādā reizē, kad tu neesi labākajā noskaņojumā. Tu esi noguris, nepavakariņojis.
