Romāns turpinājumos. 18. 7. Vita Avota Klīnikā “Embrions” dzīve liekas moderna, ērta un patīkama. Personāls izmeklēti laipns un neuzbāzīgs. Katrs, liekas, iet un nāk savā uzdevumā, liekvārdība te nav modē.
Romāns turpinājumos. 18.
7. Vita Avota
Klīnikā “Embrions” dzīve liekas moderna, ērta un patīkama. Personāls izmeklēti laipns un neuzbāzīgs. Katrs, liekas, iet un nāk savā uzdevumā, liekvārdība te nav modē. Tikai psihoterapeite ir runātīgāka, izturas emocionālāk, cenšas iesaistīt sarunā no sirds. Te katram ir sava loma, arī Īvandei, un pie tās viņa vēl nav pieradusi. Viņa te neatrodas ar saviem īstajiem pases datiem, savu vārdu un uzvārdu, kā tas būtu slimnīcā, bet anonīmi, ar pieņemto vārdu Vita Avota, ko pati izvēlējusies. Vita nozīmē dzīvību. Viņa rada dzīvību. Viņas rīcībā tagad ir tikpat kā savs mazs dzīvoklītis ar modernu sanitāro mezglu, kādu viņa nekad agrāk nebija ne redzējusi, ne lietojusi, viņai vienai arī ērta, gaiša atturīgi mēbelēta istaba. Viss ne gluži kā slimnīcā, bet arī ne kā viesnīcā. Te viņai ir televizors ar videoiekārtu, radio. Pagaidām viņai ir gultas režīms, saudzējošs režīms. Drīkst tikai nedaudz pastaigāt pa savu nesen iepazīto istabu, labāk jau medpersonāla uzraudzībā. Dažas nedēļas pēc operācijas tas esot obligāti. Viss ir tik neierasti, sākumā pat biedējoši. Emocionāli grūtākais laikam liekas ir pāri. Viņa vairs nav saspringusi, iespējams, adaptācijas periods ir veiksmīgi pagājis. Rihards ir vesels un drošībā. Viņš tagad dzīvo pie māsas, Veldas saimnieku ģimenē un dabūjis sev rotaļbiedru. Vita fiziski jūtas gandrīz labi. Mazo nelabumu, kas liecina par grūtniecības sākumu, viņa pārvar ar rīta īpašām brokastīm: rupjmaizes riku un banānu, sulām. Pirms tam divu nedēļu garumā gan bija ļoti slikta pašsajūta: katru dienu zāles, kas uzčubināja viņas dzemdes gļotādu augļa implantācijai un nomāca viņas pašas organisma hormonus, tā radot diskomfortu. Operāciju viņa gandrīz nejuta, tikai emocijas. Vienu brīdi uznāca kaut kas panikai līdzīgs. Gribējās mesties projām, vienalga kurp… Viņu paglāba sarunas ar psihologu. Katru dienu vairāku stundu garumā šis speciālists viesa pārliecību, ka viņas pieņemtais lēmums ir pareizs: viņai nepienākas izjust nožēlu un sevi šaustīt par lēmuma aplamību. Pamazām veidojas pārliecība, ka spertais solis ir kādai ģimenei un arī viņai ļoti nepieciešams, pagaidām nedomājot par atlīdzību un garo laika posmu, kas jāiziet dienu pēc dienas.
