Romāns turpinājumos. 17. Viņai ir grūtniecību pieredze, un aizvien visas cerības par to apliecinājušās ar sliktu dūšu un prieku vienlaikus.
Romāns turpinājumos. 17.
Viņai ir grūtniecību pieredze, un aizvien visas cerības par to apliecinājušās ar sliktu dūšu un prieku vienlaikus. Varbūt arī tā salīgtā sieviete jūtas tāpat? Kā būtu, ja viņi rīkotos tāpat kā Amerikā un savstarpēji iepazītos? Varbūt pat dzīvotu vienā mājā, zem viena jumta? Maz ticams, ka viņai – Ivetai – pietiks dvēseles spēka visus deviņus mēnešus palikt malā, sazināties tikai ar ārstiem, nezinot un neredzot to sievieti, kas droši vien arī nejūtas komfortabli, varbūt cietīs psiholoģiski, nēsājot ne savu, bet viņu – Kramiņu – bērnu. Tas, ka izpalīdze par to saņems algu, ir pats par sevi saprotams, līgums esot jau parakstīts notāra klātbūtnē.
Ivetas domas šobrīd par bērna veidošanās procesu ir kardināli mainījušās: viņa nav madāma, kas varēs nostāvēt malā un gaidīt rezultātu – bērna piedzimšanu, tikai rokas pretī pastiepusi. Liekas, viņa šobrīd sajūt savādas trīsas, savas tukšās dzemdes trīsas. Vai nebūtu ideāli, ja viņa un tā sieviete būtu pazīstamas un Iveta katru dienu varētu savā acu priekšā vērot, kā viss notiek, kāda palīdzība tai, šobrīd – svešajai, vajadzīga? Procesā iespējamas dažādas komplikācijas. Pat visļaunākās. Ak, Dievs! Iveta nav īsta ticīgā, bet tagad to piesauc. Viņa par Dieva esamību domājusi maz. Viņi abi ar Ivaru tagad regulāri ies baznīcā. Viņa Ivaru pierunās. Tas būs nomierinoši dvēselei, tā būs pateicība visaugstākajam. Viņa domās lūgs piedošanu par visu, ko sliktu vai neprātīgu darījusi vai gribējusi darīt. Pār viņu ir nolaidusies ticības un paļaušanās sajūta. Viņas lūgšanas stiprinās viņu mazo dzīvību, kas sākusi augt un attīstīties. Viņa pat ubagu cepurēs iemetīs ziedojumus, lai arī dzīves pabērni priecājas tāpat kā viņi – Kramiņi. Arī agrāk viņi bija ziedojuši ne mazas summas slimo bērnu ārstēšanai: leikozes slimajiem, operācijām, bērnu slimnīcai kādas dārgas ārzemju aparatūras iegādei. Kaut visi bērni un vispirms jau viņu mazulis, kurš tikko sāk attīstīties, piedzimtu vesels!
Kramiņu pāris instinktīvi baidās atklāti priecāties, no visas sirds līksmot, kā varbūt šoreiz arī pienāktos. Zemapziņā mājo bailes, ka arī šinī procesā kaut kas var aiziet greizi, beigties ne ar ko. Iveta līdz šim aiz māņticības un piesardzības nav nevienam, pat vistuvākajai draudzenei stāstījusi par pārdrošo ieceri – tikt netradicionālā veidā pie bērna. Priekšlaicīga bazūnēšana var kaitēt, tāpat kā tanīs reizēs, kad viņas pašas klēpī uz īsu brīdi auga viņu mīlestības auglis. Sajutusi un pārliecinājusies par pirmajām grūtniecības pazīmēm, viņa triumfējoši informēja vispirms jau savu sirdsdraudzeni Litu, līksmodama un laimē starodama. Lita parasti ziņu palaida tālāk, izpļāpāja saviem draugiem un viņu paziņām un drīz jau visur, kur pāris parādījās kopā, apkārtējie čukstēja: “Kramiņi gaidībās!”
Un visas cerības drīz izčākstēja, grūtniecība beidzās ar abortu, asarām, depresiju. Vēlāk tik grūti nācās samierināties ar domu, ka bērns pašiem vairs nepieteiksies. Tas Ivetai likās kā viņu attiecību un ģimenes nāves spriedums. Neauglība nav tā tēma, par kuru skaļi gribētos runāt, pat ar draudzenēm ne! Labāk būt bez kāda locekļa: rokas vai kājas nekā atzīties, ka esi neauglīgs. Tagad pat abu vecāki nezināja, ka Kramiņi ir pieteikušies uz “mēģenes bērnu”. Kramiņi vēl nebija izdomājuši, kā rīkoties: zinātniski vecākiem izskaidrot surogātmātes lomu viņu bērna tapšanā vai paklusēt, gaidīt īpašu izdevību un lieki nesatraukt vecīšus un tikai tad, kad bērns būs piedzimis vai tuvu tam, visu atklāt. Tas taču būs viņu īstais mazbērns, pēc kura viņi ilgojušies ne mazāk kā jaunie, līdz beidzot, cerībām zūdot, arī runas ģimenes lokā par šo tēmu bija pieklusušas. Naivais bērnu jociņš par kāpostos atrastu mazuli te nederēs.
