Jāņkalniņš Alūksnē ir augstākais pakalns tuvākajā apkārtnē. Senāk tādos ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem, degušas jāņugunis.
Jāņkalniņš Alūksnē ir augstākais pakalns tuvākajā apkārtnē.
Senāk tādos ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem, degušas jāņugunis. Tās bijušas dažādas, bet sevišķi spilgti Saules kults gada īsākajā naktī izpaudās kārts galā dedzinātā darvas mucā vai ar salmiem apvītā degošā ritenī.
Tagad varam vien iztēloties, ka pašā kalna galā liesmo uguns, kuru redz līgotāji uz citiem pakalniem. Tās ir kā spožas saules īsajā nakts mijkrēslī. No pakalna uz pakalnu aizskan gari stiepts “līgo”, piepildot apkārtni ar neparastu skaņu un dabas izjūtas burvību. Droši vien toreiz kalns nebija apaudzis kokiem, bet mūsdienās jāņuguns būtu jāceļ augstāk par koku galotnēm, lai to redzētu tālu. Iespējams, tieši tāpēc Jāņkalna ielas iedzīvotāji neatceras un arī nav dzirdējuši, ka vecvecāki būtu līgojuši šajā kalnā. Dzejniece Vēsma Kokle – Līviņa domā, ka tagad varētu pulcēties zaļā pļaviņā ielas otrā galā, pie bānīša stacijas, kur arī ir pakalns, tikai zemāks. Ielas nosaukums radies 1927.gadā, bet interesanti, ka tas nav mainīts padomju varas gados, kad Jāņus svinēt bija aizliegts.
Kas meklē, tas atrod papardes ziedu
Vēlējāmies uzzināt, kā Jāņus svinēt gatavojas pavisam tuvu Jāņkalniņam dzīvojošie, tāpēc iegriezāmies dažās mājās. Līvijas un Māra Faustu māja ir tieši iepretim kalnam. Liekas, ka viņiem jau viss ir sagatavots svētkiem. Zālājs kā nosēts baltiem mārpuķīšu ziediem. Pa to kā mīkstu paklāju var doties pie galda dīķa malā. Tas ir nostiprināts dzirnakmens, kas atvests no vecāku mājām Zeltiņos. Atliek vien tajā likt cienastu un iekurt ugunskuru. Pie tā svētku vakarā sēdēs saimnieks ar saimnieci, meita un mazdēls.
Dīķa malā aug papardes. Teiksmaino ziedu Līvija un Māris esot meklējuši senāk citur. Vai atrada? “Kā nu to ņem,” smejas M.Fausts. Dzīvesbiedre piebilst, ka vajag tikai labi gribēt, tad noteikti atrod. Varbūt tāpēc turpat aug papardes, lai tālu nebūtu jāmeklē? Senāk saulgriežus un vārdadienu svinējuši pie Māra brāļa Jāņa, tomēr krietnākie Jāņi bijuši kopā ar darba kolēģiem no “Agroprojekta”. Toreiz priekšnieks bija Heino Krūzs. Netālu no Pullāna viņa mājā sabrauca arī Rīgas kolēģi. Tad tik bija līgošana! Māris atceras, ka savulaik visi apkārtnes iedzīvotāji devušies svinēt uz citu tuvējo kalnu. Tur dedzinātas riepas. Katrs nācis ar savu alu un sieru. Kāpēc nevarētu līgot arī Jāņkalniņā?
Salds ir vien aizliegtais auglis
Pēdējos gadus Sandras un Sergeja Konoņeko ģimene brauc Jāņus svinēt pie radiem uz Ranku Gulbenes rajonā, tur no Rīgas brauc arī radu Jāņi, lai būtu kopā. Sandras tēvs bija Jānis. Viņa atceras, ka kolhoza gados sapulcināja visus Jāņus un brauca pa mājām aplīgot. Tiesa, viņa pati nebija līgotāju pulkā. Toties Sergejs gan! Viņš bija starp tiem, kuri dziedādami gāja no vienas mājas uz otru, kur cienāja ar alu un sieru. “Tas bija skaisti! Turklāt interesantāk nekā tagad, jo svinēt bija aizliegts,” atzīst S.Konoņeko.
Senāk Sandra sējusi sieru pati, bet tagad no veikalā pirktā piena nekas labs nesanāktu. Saimniece brūvēja arī saldu kvasa dzērienu, kurš garšo sievietēm. Turpretim Sergejs atzīst, ka vislabākais ir “Cēsu alus”. Pašbrūvēts alus dzerts Latgalē. “Kādreiz katrā mājā bija alus, jo veikalā to nevarēja nopirkt,” atceras saimnieks. Sandras vecmāmiņa cepa maizi lielajā krāsnī, tās garšu nevar aizmirst. Svētkos varētu izcept kādu klaipiņu. Diemžēl viņa mīklas muldiņu izmetusi kā nederīgu, bet tagad mājā krāsns ir piemērota maizes cepšanai.
Katrā pakalnā dega jāņugunis
Pretējā ielas pusē Irēna Oldere ar palīgiem strādā, lai ātrāk pabeigtu vecāku mājas atjaunošanas darbus. Šos tāpat kā daudzus iepriekšējos Jāņus viņa ar dzīvesbiedru svinēs pie vīra radiem Kalncempju pagastā. “Mūsu ģimenē nav neviena Jāņa, bet atbrauc no Salacgrīvas radi, starp kuriem ir svētku gaviļnieks. Aizdedzam lāpas un ugunskuru. Protams, ir salasītas jāņuzāles, sapīti vainagi pašiem un arī govīm,” stāsta saimniece.
Diemžēl saimniekam Jēkabam vajadzēs iztikt bez alus, jo jābūt piesardzīgam pēc ērces koduma.
Irēnai vislabāk atmiņā palikuši vasaras saulgrieži, kad viņa tikko sāka strādāt Kalncempjos par feldšeri. Svētku vakarā tradicionāli sapulcējās jaunieši un gāja no mājas uz māju, aplīgojot visus. Tikai no rīta līdz ar saules lēktu pa rasoto zāli devās mājās. “Lai gan tolaik Jāņus oficiāli nesvinēja, katrā paugurā dega jāņugunis,” uzsver I.Oldere.
Jāņu naktī izjoko gulētāju
Zaiga Mortuzāne atzīst, ka tagad Jāņus svin gultā. Redze ir vāja, tāpēc neskatās arī televīziju. Viņai atmiņā maz palicis saulgriežu svētku. Varbūt tāpēc, ka jaunības dienās viņa klejoja līdzi tēvam un mātei, kuri bija dzelzceļnieki. Viņus pārcēla darbā no vienas stacijas uz otru.
Visspilgtāk sieviete atceras Jāņu nakti Drustos. “Nācu mājās no līgošanas. Viena, jo neviens mani nepavadīja. Svīda jau rīta gaisma. Ejot gar dzelzceļu, redzēju, ka pārmijnieka būdā dežurants bija aizmidzis. Viņš bija gara auguma, tāpēc būdas telpa bija par īsu un kājas bija izliktas pa logu laukā. To tikai man vajadzēja! Saplūcu lielu puķu pušķi, apsēju ar smilgu, un no tās izveidoju cilpu. Aiz tās puķes pakāru uz īkšķa,” stāsta sieviete. Viņa smejas, ka draudzenes nereti sakot – pēc kā tas izskatās, bet viņai patīk jokot.
