Mana draudzene, ja nevar atrast ceļu, nekad nejautā to citiem cilvēkiem. Viņa stāv cilvēku pūlī, piemēram, stacijā, skatās kartē, bet nekad nepieies klāt cilvēkiem un nepajautās ceļu. Viņa gan saka, ka labāk redz karti, jo no cilvēku stāstītā tik un tā nereti neko nevar saprast. Tiesa, bet man vienmēr šķitis, ka mums nav jābaidās pieiet pie kāda un palūgt palīdzību vai arī to kādam sniegt. Tāda ir tā lielākas vai mazākas ceļošanas būtība – cilvēki palīdz tev un tu viņiem lielākās vai mazākās lietās.
Es esmu ceļojusi arī vienatnē vairākas reizes, un man vienmēr ceļā gadījušies cilvēki, kuri palīdz. Protams, gadās visādas situācijas un arī ne tik labas. Ir bijuši arī bīstamāki gadījumi, bet, kopumā ņemot, es varu roku likt uz sirds un droši teikt – nebaidieties, jums jūsu ceļā noteikti kāds palīdzēs, ja tikai būsiet atvērti un nebaidīsieties paši ko pajautāt vai arī neskatīsieties uz cilvēkiem caur stereotipu brillēm. Jums nav jāuztic otram savs maks vai dzīvība, bet tādos ikdenas sīkumos, manuprāt, ceļošana paver iespēju saprast, ka mēs te esam viens otram un cauri šai pasaulei nav jāvirzās pilnībā vienam, pielipušam savam mobilajam telefonam un bailēs aiz tā, ka mūs ik uz stūra apzags vai piekaus.
Nesen man bija jādodas ar nakts vilcienu. Braucu kupejā kopā ar diviem turku studentiem, kuri studē Polijā apmaiņas programmā. No šiem turku studentiem uzzināju, cik grūti viņiem tomēr klājas Polijā un cik bieži viņi izjūt agresiju no nacionālistiski domājošajiem poļiem. Sapratu – te es sēžu arī ar jautājumu par bēgļiem, jo mēs nereti esam tik aprobežoti, ka uztveram visus tumšākas ādas krāsas cilvēkus kā vienādus. Šie jaunieši mācās ekonomiku un politiku, taču gan jau arī daudzu poļu acīs viņi ir vieni no “tiem tumšādainajiem, tiem tur”. Un kas tie “tie tur”ir – ej nu sazini. Aizvien vairāk izrādās, ka viņi nav vis cilvēki, studenti, tūristi, bet gan teroristi un visādi citādi sliktie cilvēki. Ceļošana vienmēr palīdz arī mazliet nolobīt savus stereotipus un paskatīties uz cilvēkiem plašāk. Ņemot vērā pasaulē notiekošo, mēs tomēr kļūstam bailīgāki. Pajautāsim sev: ja mums pretī būtu tikai divi cilvēki – eiropietis un turks – pie kura mēs pieietu pēc palīdzības? Man būtu sevī jāsalauž kāds stereotips, lai pieietu paprasīt palīdzību kādam, kurš man šķiet neierastāks vai ar kuru asociējas kaut kas slikts pasaulē notiekošs. Mums dažreiz šķiet, ka sevi pasargāt nozīmē sevi norobežot. Ir, protams, reizes, kad negribas ne ar vienu runāt, un tad tiešām labāk paprasīt ceļu savam viedtālrunim. Tomēr es jūs iedrošinu stāties pretī savām bailēm, lai tās nepārņemtu mūs pavisam un neieslēgtu mūs katru savā mazajā pasaulē, kurā mēs komunicējam tikai un vienīgi ar slēgtu cilvēku loku un nekad, itin nekad nepaskatāmies uz otru, nenoņemot savas stereotipu brilles. ◆
