Vakar Alūksnes Pilsētas svētku atklāšanas pasākumā apbalvoja konkursa “Labākais Alūksnes sētnieks 2006” uzvarētājus. Šis ir trešais gads, kad Pilsētas svētku laikā sumina iedzīvotāju un juridisko personu ieteiktos sētniekus.
Vakar Alūksnes Pilsētas svētku atklāšanas pasākumā apbalvoja konkursa “Labākais Alūksnes sētnieks 2006” uzvarētājus. Šis ir trešais gads, kad Pilsētas svētku laikā sumina iedzīvotāju un juridisko personu ieteiktos sētniekus.
Nominācijā “Labākais sētnieks daudzdzīvokļu namu teritorijā” šogad sumināja divas SIA “Alūksnes nami” sētnieces – Guļsinu Razmislovu un Geļfizju Minnibajevu. G.Razmislovas pārziņā ir teritorija pie mājām Pils ielā 34 un Pils ielā 36, bet G.Minnibajevas – vairāki Torņa ielas māju pagalmi.
Nominācijā “Labākais sētnieks uzņēmumu un iestāžu, individuālās apbūves teritorijās” sveica Valiju Apšusalu, kas kopj SIA “Alta S” apkārtni.
Bet nominācijā “Labākais sētnieks pilsētas pašvaldībai piederošo ietvju un ielu braucamās daļas kopšanā” sveica trīs SIA “Rūpe” sētniekus – Dzintru Labozeviču (kopj Pils ielu no Ganību ielas līdz Pils ielai 42, Helēnas ielu posmā no Ganību ielas līdz Jāņkalna ielai), Teodoru Krievu (kopj Jāņkalna ielu no Krišjāņa Barona ielas līdz Tālavas ielai un no Tālavas ielas līdz Gulbenes ielai) un Māri Prokopoviču (kopj Pils ielu no Lauku ielas līdz Septiņsimtgades parkam un no Miera ielas līdz Alūksnes slimnīcai).
Tīrība ir sētnieku nopelns
Sētnieku darbu vērtēja pēc vairākiem kritērijiem – kā ievēro darba laiku, kāda ir darba kvalitāte un attieksme pret iedzīvotājiem, kāda ir spēja aizrādīt tīrības neievērotājiem, kā arī spectērpa lietošanu darba laikā. Uzvarētāji saņēma Alūksnes pilsētas domes atzinības rakstus un naudas balvas.
Alūksnes pilsētas domes izpilddirektore Iveta Zaķe, kas bija šā konkursa vērtēšanas komisijas vadītāja, atzīst, ka visi šie sētnieki ir labi un čakli sava darba darītāji. “Kad cilvēki mostas un pošas uz darbu, tad sētnieki jau rosās vai arī ir jau pabeiguši tīrīt savu apgaitu. Tas ir liels sētnieku nopelns, ka Alūksne ir tik tīra un skaista pilsēta, par ko daudzi mūs uzteic, salīdzinājumā ar citām Latvijas pilsētām. Tāpēc Pilsētas svētkos dome viņiem visiem saka lielu, lielu paldies un vēl, lai viņiem pietiek spēka, veselības un gribas turpināt veikt šo darbu,” saka I.Zaķe.
Apkopj četrus pagalmus
SIA “Alūksnes nami” sētniece Geļfizja Minnibajeva sētnieces pienākumus veic četrus gadus. Viņa atzīst, ka ir patīkami saņemt sava darba novērtējumu gan no iedzīvotājiem, gan no Alūksnes pilsētas domes. Viņa šogad atzīta par labāko sētnieci daudzdzīvokļu namu teritorijā.
G.Minnibajeva kopj četru daudzdzīvokļu māju pagalmus – Torņa ielā 1, 3, 7 un 9. Sētniece atzīst, ka šo teritoriju nav viegli kopt, jo šo māju pagalmi nav asfaltēti, tajos ir noblietēta zeme un virs tās vietām stiepjas koku saknes. “Tīrāmā virsma nav gluda, tādēļ jāslauka ir ļoti rūpīgi. Tur tiek novietotas arī automašīnas, kas arī apgrūtina tīrīšanu. Pagājušajā gadā īsu laiku strādāju pilsētas centrā. Jāatzīst, ka tīrīt asfaltētas ielas ir vieglāk,” saka G.Minnibajeva.
Ceļas ļoti agri
Ziemā G.Minnibajevai darba diena sākas pulksten 4.00 no rīta. Tik agri ir jāceļas, lai pagūtu visur notīrīt sniegu. Tagad vasarā var celties stundu vēlāk, tomēr tāpat ir daudz darba. G.Minnibajeva atzīst, ka nespēj strādāt tikai noteiktās darba stundas. Ja viņa redz, ka teritorija ir netīra, dodas to kopt vienalga kurā laikā.
“Es neprotu darbu darīt pavirši. Man ir jāuzmana arī teritorija ap lielajiem sadzīves atkritumu konteineriem. Ja rītā to apkārtni satīru, tad pēcpusdienā tā atkal ir netīra, jo atkritumus izvazā suņi, kaķi un bomži. Reizēm cilvēki neiemet kārtīgi konteinerā savus atkritumus. It īpaši bomži ļoti daudz izmētā atkritumus no konteineriem. Reiz kādam bomzim prasīju, ko viņš regulāri meklē konteinerā? Ja vajag apģērbu, teicu, ka iedošu. Bet nē, apģērbu viņam nevajagot – tukšas pudeles viņš meklējot… Bet tukša pudele taču maksā tikai dažus santīmus! Visa vaina ir tajā, ka strādāt algotu darbu viņi negrib,” ir pārliecināta G.Minnibajeva.
Sētnieki ir pacietīgi
Viņa atzīst, ka sētnieka darbs, it īpaši sievietei, ir grūts vairāku apsvērumu dēļ. “Vienalga, kādi ārā ir laika apstākļi, sētniekam ir jāstrādā un jātīra sava teritorija. Bet sētnieki jau ir čakli un pacietīgi cilvēki, jo šis darbs ir ļoti netīrs. Bieži ir jāmaina, jāžāvē un jāmazgā darba apģērbs,” norāda G.Minnibajeva.
Viņa vērtē, ka šim darbam tomēr ir arī kāda priekšrocība – tīrot savu teritoriju, sētnieks vienmēr redz, kas notiek tuvākajā apkārtnē. “Redzēt var visu – gan kā mostas pilsēta un lec saule, gan kā bomži rakņājas pa atkritumu konteineriem,” viņa atzīst.
G.Minnibajeva nav alūksniete, tomēr šajā pilsētā ir pavadījusi lielu daļu sava mūža – 37 gadus. “Mana dzimtene ir Krievijā. Tur abi ar vīru apprecējāmies un vēlāk pārnācām dzīvot uz Latviju. Man ļoti patīk dzīvot Alūksnē, jo tā ir skaista un jauka pilsēta. Brīvajā laikā labprāt dodos ogās un sēnēs uz mežu, strādāju savā dārziņā. Man darba vienmēr ir pieticis – es mīlu darbu, un darbs mīl mani!” saka G.Minnibajeva.
Brīvajā laikā viņa labprāt vēro televīzijā dažādus koncertus. Uz tiem iespēju robežās viņa labprāt dodas arī klātienē. “Filmas televīzijā ilgi nevaru vērot. Varu skatīties tikai tās, kas nav garākas par pusstundu. Reizēm lasu arī grāmatas,” atklāj G.Minnibajeva.
Uzmana pa logu
Alūksniete Dzintra Labozeviča sētnieces pienākumus veic jau 14.gadu. Sākumā tas viņai bija kā papildu darbs. Kad Alūksnē likvidēja viesnīcu, sētnieces darbs Dz.Labozevičai kļuva par pamatdarbu. “Kad viesnīcu likvidēja, mums visiem darbiniekiem piedāvāja sētnieku darbu, jo tobrīd cita darba nebija. Tā arī piekritu,” stāsta Dz.Labozeviča. Viņa sevi neuzskata par vienu no labākajiem pilsētas sētniekiem, jo atzīst, ka vienmēr darbu ir darījusi pēc vislabākās sirdsapziņas un nav sacentusies ar citiem.
Šo gadu laikā viņa ir tīrījusi daudzas teritorijas pilsētā. Pašlaik viņas pārziņā ir Pils ielas posms un Helēnas ielas posms. Dz.Labozeviča atzīst – Pils iela vienmēr ir jātīra, nevar slinkot, jo tā ir galvenā pilsētas iela.
“Man tīrāmās teritorijas ir daudz mainījušās. Esmu gandrīz pus pilsētu tīrījusi! – gan Apes ielā, Jāņkalna ielā, Raiņa bulvārī un citur. Tagad esmu priecīga, ka tīrāmā teritorija man ir pie pašas mājas. Tu vari tīrīt, cik tīri gribi, vienmēr kāds nometīs kādu papīru, saulespuķu sēklu čaumalas, par izsmēķiem nemaz nerunājot. Vislabāk ir tīrīt ielas, kur maz koku – rudeņos lapu mazāk,” saka Dz.Labozeviča.
Sāp, ja piegružo apzināti
Viņa atzīst, ka vissāpīgāk ir redzēt, kad kāds apzināti piegružo viņas tīrāmo teritoriju. “Labi, ka tagad daudzviet pilsētā izvietoja atkritumu tvertnes, arī autobusu pieturās. Agrāk to nebija. Toties ir tādi cilvēki, kas apzināti no mājām nes savus atkritumus un ber šajās tvertnēs, bet mums tie jātīra. Bieži teritoriju piegružo jaunieši. Piemēram, nākot no balles mājās izdomā sev izklaidi – iet, plēš no papīra pa gabaliņam un met zemē, atstājot aiz sevis papīru svītru. Bet man pēc tam pie katra šī papīra ir jāpieliecas. Vienreiz piedzīvoju gadījumu, kad pie privātmājas, berot atkritumu tvertni, tika piegružota visa apkārtne. Neviens cits jau tos augšā nelasīja… Daudz kas ir atrasts uz ielas – arī apakšveļa,” atzīst Dz.Labozeviča.
Viņa atzīst, ka ne tikai viņai, bet arī citiem sētniekiem šopavasar raizes radīja Alūksnes 15.ceļu daļas darbinieki, lāpot uz pilsētas ielām bedrītes. “Šopavasar pēc bedrīšu aizlāpīšanas tajās vietās uzbēra smiltis. Lai arī bedre bija maza, uzbēra vismaz divas lāpstas smilšu. Bet šīs visas smiltis pēc tam bija jātīra un jāaizved sētniekiem. Citos gados par to vajadzētu laikus padomāt. Arī pavasaros nav iespējams uzreiz satīrīt pēc ziemas izmirkušās smiltis, tāpēc nevajadzētu pārmest sētniekiem, ka viņi laikus neveic darbu. Sētnieks ir tāds pats cilvēks kā pārējie – viņš nav ne dumjāks, ne sliktāks,” uzsver Dz.Labozeviča.
Patīk strādāt, kad netraucē
Lai rītos pagūtu izdarīt visus darbus, Dz.Labozeviča ceļas četros no rīta, lai līdz laikam, kad cilvēki dodas uz darbu, būtu visu paguvusi. Pēc tam strādā arī pēcpusdienās. “Man patīk strādāt agri no rīta, kad man neviens netraucē. Kad iet uz darbu, cilvēki ir sapucējušies, tādēļ nav solīdi celt putekļus. Būtu labi, ja arī sētniekiem būtu speciāli darba kombinezoni. Pašlaik mums ir tikai speciālas vestes,” klāsta Dz.Labozeviča,
Arī Dz.Labozeviča atzīst, ka sētnieka darbs nav viegls, tomēr viņai tas patīk. Šo patiku pret darbu viņa skaidro ar pieradumu. “Es neesmu cilvēks, kurš bieži maina darbavietas. Reizēm gan domāju, ka viegli tas nav un var rasties veselības problēmas, jo it īpaši ziemā ir grūti sniegu rakt. Bet no otras puses – varu uzturēt sev labu fizisko formu! Labi, ka vēl nav veselības problēmu, kā tas ir citiem sētniekiem,” saka Dz.Labozeviča.
Dz.Labozeviča ir ļoti apzinīga sētniece, kas rūpīgi veic savu darbu, jo viņai nepatīk paviršība. “Katrs cilvēks ir citādāks, un katram ir citādāka attieksme pret darbu. Man, piemēram, patīk kārtība,” saka Dz.Labozeviča.
Brīvajā laikā viņa jau otro gadu dzied Alūksnes korī “Dzelme”. Tā ir iespēja izrauties no ikdienas darbiem un koncertējot doties izbraukumos.
