Iemesls, kāpēc par Ievu Maltenieci tiek rakstīts tieši tagad, ir viņas vadītā Ievas teātra 10 gadu jubileja, kas tika svinēta pagājušajā nedēļā.
Iemesls, kāpēc par Ievu Maltenieci tiek rakstīts tieši tagad, ir viņas vadītā Ievas teātra 10 gadu jubileja, kas tika svinēta pagājušajā nedēļā.
Ieva stāsta, ka teātris tika nosaukts viņas vārdā, lai nerastos lieki jautājumi par teātra režisoru. Sarunā ar Ievu atklājās, ka Ievas teātris pie sava nosaukuma nav ticis tikai praktisku apsvērumu dēļ un patiesais iemesls ir pavisam cits. Ievas teātrim nav tikai Ievas vārds – tajā ir ielikta daļa no Ievas pašas, tāpēc sarunas laikā bija grūti atšķirt, kad tiek runāts par “Ievas teātri” un kad – par Ievu pašu.
“Ir grūti pateikt, kas ir Ieva Malteniece kā cilvēks, jo dzīvē bieži nākas spēlēt lomas, kas atstāj savu ietekmi uz tevi kā personību,” sarunas sākumā atzīstas Ieva. Viņa stāsta, cik ātri viss mainās un cik grūti prognozēt, ko tev atnesīs rītdiena.
“Gadu gaitā tiek uzkrāta pieredze, kas būtiski maina tavu attieksmi pret dažādām lietām. Ar laiku mainās uzskati, mainās prioritātes un mērķi, tāpēc teikt, ka esmu tas pats cilvēks, kas biju, piemēram, pirms pieciem gadiem, būtu nepareizi. Tomēr ir principi, kuriem joprojām ir liela loma manā dzīvē, un viens no tādiem ir izdarīt darbu kārtīgi,” saka Ieva.
Veidojas
cilvēcīgas sarunas
Lai izdarītu darbu kārtīgi, ne vienmēr pietiek ar pašas spēkiem, tāpēc Ieva lielu nozīmi piešķir autoritātēm, kas izšķirīgos brīžos kļūst par būtisku aspektu turpmākajai darbībai. “Pēc zodiaka zīmes esmu Dvīnis, taču Dvīņu raksturīgākā iezīme ir svārstīgums, kas bieži traucē darba procesā. Man ļoti patīk visu izdarīt ātri, tāpēc svarīgu lēmumu pieņemšanā man vajadzīgs cilvēks, ar kuru parunāties. Tas nekas, ja šā cilvēka viedoklis netiek ņemts vērā, jo galvenā ir tā ideja – dalīties savās pārdomās ar kādu citu,” atzīst Ieva.
Šādus cilvēkus Ieva ir iepazinusi, studējot amatierteātra režiju. Viņa priecājas, ka kursā bijuši tikai desmit cilvēki, jo tas ļāvis rast ciešāku saikni ar pasniedzējiem. “Kursā mēs bijām ļoti maz cilvēku, bieži lekcijās ar pasniedzējiem veidojās cilvēcīgas sarunas, kas parādīja šos cilvēkus no citas puses un deva iespēju mācīties no viņiem ne tikai profesionālajā, bet arī cilvēcīgajā ziņā,” stāsta Ieva.
Pēc augstskolas beigšanas viņa joprojām turpina mācīties, jo sevi atzīst par ļoti ziņkārīgu un zinātkāru cilvēku. Tie esot gan kursi, gan semināri, kas bieži nemaz nav saistīti ar amatierteātra režijas specialitāti, un, ja vien būtu iespēja, viņa labprāt apgūtu vēl kādu profesiju, studējot augstskolā.
“Man patīk visu darīt kārtīgi un ar tādu pamatīguma piedevu. Arī cenšoties papildināt savas zināšanas, es izvēlos tādus kursus un seminārus, kuri nesniegs man vispārēju priekšstatu par attiecīgo tēmu, bet jau padziļinātas zināšanas,” saka Ieva.
Savulaik viņai bija svarīgi, lai arī bērniem būtu laba izglītība, taču pamazām Ieva nonāca pie secinājuma, ka izglītība ir nozīmīga, taču tas nav galvenais.
“Kad bērni vēl bija maziņi, man likās, ka starp maniem svarīgākajiem uzdevumiem ir dot viņiem labu izglītību, taču laika gaitā nācās secināt, ka ne viss notiek tā, kā iecerēts. Tagad es vairs nepiešķiru tik lielu lomu tam, par ko viņi kļūs, bet tā pamata ielikšanai, kas ļaus viņiem pašiem veidot savu dzīvi tā, kā viņi to vēlēsies. Ja cilvēks ir patstāvīgs, spēj domāt un veidot savu dzīvi pats, tad, lai kādi būtu mērķi, viennozīmīgi, ka sasniegt tos ir vieglāk,” uzskata Ieva.
Drosme atklāties
Patstāvības lielo nozīmi Ieva ir atskārtusi, strādājot tieši par amatierteātra režisori. Ja profesionālajā teātrī ir vesela komanda, kas veido izrādes, tad amatierteātrī to visu veic viens cilvēks, respektīvi, teātra režisors. “Vienīgā reize Alūksnē, kad patiešām esmu jutusies kā īsta režisore, bija, sadarbojoties ar organizācijas “Saulstariņi” vadītāju Māru Podkalni. Tad tika veidota izrāde, kurā piedalījās šīs organizācijas bērni un jaunieši, un mans vienīgais uzdevums bija pildīt tikai režisores pienākumus, jo visu pārējo darbu veica Māra,” stāsta Ieva.
Viņa atzīst, ka šādi strādāt ir patīkami, jo nav jāuztraucas, kā realizēt savas idejas un vēlmes, tomēr savi plusi ir arī darīt visu pašam. “Tā ir sen zināma patiesība, ka cilvēks viens otru saprot tikai par 70 procentiem, un, kad tu visu dari pats, tu vari būt pārliecināts, ka izdarīsi tieši tā, kā tu to esi gribējis. Tomēr ar laiku izdarīt visu pašam kļūst arvien grūtāk,” atzīst režisore.
Ieva priecājas, ka viņas vadītajā teātrī ir atsaucīgi cilvēki, kas palīdz izrāžu veidošanā. Ievas teātris ir bērnu un jauniešu teātris, taču, ja sākumā izrādes tika veidotas vienaudžiem, tad tagad teātris vairāk tiek orientēts uz tajā iesaistīto bērnu pilnveidošanos un līdzīgi domājošu cilvēku pulcēšanu ap sevi.
“Teātris ir tāda savdabīga joma, kurā cilvēks nodot vērtēšanai spēlētā tēla emocijas, kas bieži tiek sajauktas ar paša cilvēka emocijām. Diemžēl ne vienmēr kritika, ko nākas uzklausīt pēc izrādēm, ir objektīva, un tikt pāri šim negatīvajam ir ārkārtīgi grūti, it sevišķi bērniem. Šā iemesla dēļ izrādes tiek vairāk veidotas, gatavojoties festivāliem vai vienkārši pašiem sev,” saka Ieva.
Uz jautājumu, kā tikt galā ar negatīvo, lai atkal varētu sākt veidot ko jaunu, nezaudējot drosmi ielikt izrādē atkal daļu no savas pasaules, Ieva atbild:
“Kādreiz es ļoti pārdzīvoju kritiku, taču ar laiku iemācījos saprast, ka ne vienmēr izdodas ar citiem nonākt uz tā kopējā viļņa, braukt vienā laivā, taču tas nebūt nenozīmē, ka mēs nevaram braukt pa vieniem un tiem pašiem ūdeņiem. Ne vienmēr izdodas iegūt to, ko gribas, bet, kad pēc izrādes tu redzi bērnu emocijas, to, cik patiesi viņi bijuši uz skatuves un kā viņiem izdevies pārvarēt to nedrošību, kas neļauj izpaust savas emocijas, tad tevi pārņem tāds gandarījums par paveikto, ka viss pārējais vairs nav svarīgi.
