Pededzes pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Ņikītina ir starp 14 rajona sievietēm, kuras uzņēmušās grūto un atbildīgo vadītājas darbu.
Pededzes pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Ņikītina ir starp 14 rajona sievietēm, kuras uzņēmušās grūto un atbildīgo vadītājas darbu. Saņemot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Atzinības rakstu, viņa atzina, ka šajā darbā jāstrādā tā, lai pašu nemoka sirdsapziņa un lai neviens nenožēlotu, ka liktenis lēmis dzīvot Pededzē.
– Kāpēc Alūksnes rajonā tik daudz pašvaldību vadītājas ir sievietes? Turklāt vairākos pagastos vīriešu vietā ir nākušas sievietes. Vai tas liecina, ka viņas ir šim darbam piemērotākas?
– Katram ir savs viedoklis, bet es uzskatu, ka pašvaldībā noteikti ir vajadzīga stingra vīrieša roka. Nereti gadās dzirdēt vai just, ka ne viens vien uzskata – ko gan tā sieviete daudz saprot no celtniecības vai remonta darbiem. Toties sievietes ir darbīgākās, arī iejūtīgākas pret cilvēkiem. Iespējams, ka daudziem pie manis atnākt un stāstīt par savām rūpēm, vajadzībām ir vieglāk. Bez tam iespējams, ka vīrieši nemaz negrib uzņemties atbildību par visu pašvaldībā notiekošo. Sievietes ir uzņēmīgākas.
– Piekrītat ministrijas vērtējumam, ka atzinība pelnīta par paveikto sociālo problēmu risināšanā, kultūras un novada tradīciju saglabāšanā?
– Domāju gan. Tomēr tas nav tikai mans, bet daudzu kopēja darba rezultāts. Ja salīdzina ar laiku, kad likvidēja kolhozu un nebija arī pašdarbības kolektīvu, tad var redzēt, ka pamazām viss ir atdzimis. Pašdarbnieki var koncertu sniegt ne tikai pagastā, bet arī doties tālāk. Skolā gandrīz visi dejo, sākot ar mazākajiem un beidzot ar lielajiem. Jaunieši ir ļoti aktīvi. Lai gan mācās Smiltenē, viņi brauc uz mēģinājumiem un pasākumiem. Ar to mēs varam lepoties. Savukārt uzņēmējdarbība citos pagastos ir labāk attīstīta. Nereti liekas, ka citur ir labāk, bet katrā vietā ir kaut kas savs. Kad kolēģi ciemojās pie mums, viņi priecājās, ka ir saglabāts un izremontēts lielais tautas nams. Esam lepni par pirmās brīvvalsts gados celto skolas ēku, kurā sākti lieli remontdarbi, un prezidenta Kārļa Ulmaņa stādīto ozolu. Mūsu baznīca ir īpatnēja, ap to ir kapsēta. Tomēr iespējams, ka svarīgākā ir mūsu cilvēku labsirdība, ko izjūt katrs, atbraucot ciemos.
– Pašā pagasta centrā atrodas piemineklis kritušajiem padomju armijas karavīriem ar koši sarkanu zvaigzni. Vai kādreiz ir bijusi doma, ka tam varbūt vajadzētu atrast citu vietu?
– Tur ir apglabāti kritušie pededzieši. Tā ir mūsu vēsture, kurā neko nevar un nevajag mainīt. Nezinu, kas būtu noticis, ja kāds būtu mēģinājis pieskarties šim piemineklim. Par laimi, neviens to nav darījis. Mēs šo vietu sakopjam, lai glabātu kritušo piemiņu. Tā nevienam netraucē. Pagātni nevajag aizmirst arī tad, ja tā nav bijusi skaista un patīkama.
– Vai atceraties, kā kļuvāt par pašvaldības vadītāju? Ar kādām domām un izjūtām pirmo reizi sēdāties priekšsēdētājas krēslā?
– Kad kolhozu likvidēja, biju palikusi bez darba, jo veterināro feldšeri vairs nevajadzēja. Sāku strādāt par lauksaimniecības konsultanti. Tolaik daudzi bija kūtri un nevēlējās kļūt par deputātu kandidātiem. Viņus vajadzēja lūgties, bet es piekritu. 1994.gada jūnijā mani ar lielu balsu skaitu ievēlēja par deputāti un pēc tam – par priekšsēdētāju. Protams, bija neziņa un arī bailes, jo šis darbs man bija svešs. Tomēr nenožēloju, ka uzdrošinājos uzņemties šos pienākumus. Darbs ar cilvēkiem man ir sirdslieta. Patīk aprunāties, uzklausīt, izteikt savas domas. Strādāt man patīk un gribu to darīt. Mēdz teikt, ka apetīte rodas ēdot. Ar katru brīdi vairāk vēlos izdarīt, lai Pededzē varētu dzīvot labāk.
– Kas šajos gados ir mainījies?
– Ļoti daudz kas. Pirmajos darba gados nebija tik daudz dokumentu un dažādu prasību. Tās arvien palielinās, bet finansiālais atbalsts ne.
– Vai nenomāc neziņa, kādas izmaiņas nesīs novadu izveidošana?
– Neteikšu, ka tās ir bailes. Tomēr jāatzīst, ka trūkst informācijas un priekšstatu, kas un kā notiks. Vai tiks saglabāts tas, kas ir Pededzē paveikts? Ne ar ko sevišķu neizceļamies. Tomēr, ja pazūd tas, kas ir izdarīts… Jau tagad Jaseņicā paliek arvien klusāk un klusāk. Jūtams satraukums, vai arī Pededzes centrs nekļūs nomale. Cilvēki nekur nepazudīs, jo viņiem te ir mājas, viss, ar ko viņi dzīvo. Tas nozīmē, ka pededziešiem ir jānodrošina viss, lai te varētu labi dzīvot. Lielas cerības saistām ar robežkontroles punkta darbības paplašināšanu. Varbūt tas liks sarosīties uzņēmējiem. Bērnudārza, slimnīcas un dzīvojamās ēkas robežsargiem stāv tukšas, neizmantotas. Varētu tās atjaunot, bet saka, ka jaunas uzcelt esot lētāk. Ja nekas nemainīsies, ir bažas, ka varētu izputēt arī tie nedaudzie uzņēmumi, kas pagastā ir.
– Vai ir bijuši brīži, kad gribējies visam atmest ar roku un mēģināt atrast kādu vieglāku darbu?
– Nu jau par vieglumu vairs nevar domāt. Ja būtu par 20 gadiem jaunāka, tad varbūt arī meklētu ko citu. Taču tādas domas rodas reti. Tas nav nopietni, tāpēc ātri pāriet. Otrā rītā var atkal iet uz darbu, zinot, ka ir jādara un jāuzņemas atbildība. Pat iedomāties nevaru, kā būs, ja vajadzēs palikt mājās. Ļoti grūti. Es saprotu cilvēkus, kuriem nav darba, jo pati to izjutu, kad zaudēju veterinārās feldšeres darbu kolhozā. Cik tas bija sāpīgi! Visgrūtāk ir samierināties, ka nevienam vairs neesi vajadzīga. Tas nomāc. Novada domē būs pagastu pārstāvji, bet pagaidām pārvaldes struktūra nav izstrādāta. Cik katra pašvaldība spēs par sevi pastāvēt, tik arī būs. Pēc iepriekšējām sarunām var spriest, ka katrā pagastā paliks izpilddirektors.
– Pašvaldības vadītājai nav viegli nepārtraukti būt visu acu priekšā. Vienmēr jābūt formā, laipnai un smaidošai… Kā izdodas savas rūpes atstāt otrpus pašvaldības durvju slieksnim?
– Domāju – nav nevienas ģimenes, kur nebūtu problēmu. Protams, ir reizēm grūti. Tomēr rūpes ir jāatstāj mājās. Ar to ir jāsamierinās, jo nevaru darbā ierasties ar skābu sejas izteiksmi. Te ir cilvēki, kas no manis gaida atbalstu, palīdzību, konkrētu lēmumu un labu vārdu.
– Radies priekšstats, ka vienmēr esat mierīga un nosvērta. Vai ir gadījies zaudēt savaldību?
– Nesavaldība nav man raksturīga, tomēr reizēm ir vajadzīgs pateikt stingrāku vārdu. Ja visu laiku rīkotos kā ar baltiem cimdiem, tad nebūtu īsti normāli.
– Vai vasarā ir mazāk saspringts darbalaiks, kad atliek laiks atpūtai?
– Vasara ir karstākais darba laiks, jo tiek veikti lieli remonti gan skolā, gan uz ceļiem, gan pašvaldības ēkā. Šovasar tas ir sevišķi jūtams, jo saņemti 200 000 lati infrastruktūras sakārtošanai pirms pašvaldību apvienošanās Alūksnes novadā. Gandrīz visa summa tiks izlietota pamatskolas ēku remontā un sporta kompleksa būvē, kā arī autobusa iegādei.
– Ir pārliecība, ka skola novadā saglabāsies?
– Mēs ļoti ceram. Turklāt mūsu skolā ir vairāk audzēkņu – 109 – nekā citos pagastos. Līdz šim nav bijušas problēmas nodrošināt klasēs noteikto skolēnu skaitu. Uzskatu, ka skolai ir jāpaliek, lai bērniem nebūtu jābraukā. Autobuss vajadzīgs piecu un sešus gadus veco audzēkņu pārvadāšanai, lai viņiem vairākas stundas nebūtu jāgaida satiksmes autobuss. Arī pašdarbnieku un sportistu izbraukumiem ļoti vajadzīgs savs transports, jo nomāt to no “Vidlatauto” iznāk dārgi.
– Droši vien mājās ir saimniecība – gan dārzs, gan mājlopi. Vai var visu paspēt?
– Jā, ir gan. Visa mana dzīve ir saistīta ar mājlopiem, tāpēc bez tiem nevaru. Turklāt man grūti iedomāties, ka laukos dzīvojot var iztikt bez tiem. Nereti man jautā – kāpēc tas vajadzīgs. Man to gotiņu vajag! Esmu pie viņas pieradusi. Gribas, lai būtu piens. Vakaros ravēju puķes, aplaistu. Paldies kaimiņienei, kas izslauc govi, ja nevaru paspēt tikt mājās.
– Kuri dzīves brīži liekas gaišāki, laimīgāki un dod spēku?
– Tas bija mācību laiks Smiltenes sovhoztehnikumā un arī pirmie darba gadi Pededzes kolhozā. Mani uz šejieni nosūtīja pēc tehnikuma, bet dzimtā puse ir Galgauskas pagasts Gulbenes rajonā. Te iepazinos ar vīru. Pēc tam bija grūts periods, jo traģiski bojā gāja bērni. Gribētos šo posmu izdzēst no atmiņas, bet tas nav iespējams. Varbūt laimīga varu būt tāpēc, ka esmu, ka dzīvoju? Kas ir laime? Katrs to skaidro citādi. Manuprāt, katram ir laimes brīži.
