3. Kad sapratu, ka viņam mana līdzdalība nemaz nav nepieciešama, atslēdzos pilnīgi.
3.
Kad sapratu, ka viņam mana līdzdalība nemaz nav nepieciešama, atslēdzos pilnīgi. Gulēju un kaifoju. Izbaudīju sajūtas. Bet Rafiņš tā kā sprauns rūķītis – te mani uz lūpām bučoja, te jau zemāk, te – pie kāju pirkstiem, te atkal ausī čukstēja, cik ļoti mani nogribējies… Vēl neko neiesācis, apjautājās – kādā pozā man gribētos mīlēties, bet es viņam atteicu, ka drīkst visās. Smiekli, kas man pirms tam kratīja kā gripa, nu bija izbeigušies. Nu tikai gulēju un brīnījos – kā no viņa tik maza man tiek tik daudz. Acīm ciet, nekas netraucēja baudīt enerģisko mīlnieku.
Pēc viņa čubināšanās ap mani sāku jau pati uzvilkties un mosties no miega. Juzdams, ka esmu iekarsusi, viņš ķērās pie lietas: “Vai vēlies vīrietis augšā – sieviete apakšā?”, “Vai vēlies vīrietis apakšā- sieviete augšā?” “Vai vēlies sēžot, …stāvot, …tupot?” Straujā tempā kādas stundas laikā viņš ar mani kā piepūšamu lelli izspēlēja lielāko daļu kama-sutras… Pa brīdim gan attapās pajautāt – “Tev ir labi?” Savas vieglprātības pēc viņa gultā nonākusi, daudz neprotestēju. Un nebija jau nemaz tik nepanesami – tas viss notika ļoti saudzīgi.
Apmēram šī procesa vidusposmā iedomājos – varbūt man arī no tā kāda bauda tiks, jo visa nebūšana jau sastāvēja iekš nesaderīgiem lielumiem. Bet Rafiņš, ai, kā centās – no vienas puses, no otras… Ar pirkstu, ar diviem, ar mēli, bet līdz manam G punktam tā arī neaizsniedza. Sapratu,- ja ko gribu sasniegt, tad nāksies vien pašai piepūlēties. Sapratis, ka ņemu palīgā savas rokas, lai drusku pateiktu viņam priekšā, lai aizvadītu tur, kur vajag, sākumā viņš sapriecājās, bet vēlāk jutu,- pieklusa… Turpat pie galamērķa būdama, pafantazēju pati un pabeidzu. Bet Rafiņš, maigi sabučojis mani, pavisam mierīgs apgūlās man blakus un momentā aizmiga. Es jau gan arī jutos kā saplacis balons. Un laimīga, ka šis seksa maratons veiksmīgi beidzies.
Lai arī no rīta jutos pavisam draņķīgi, Rafiņš bija uzdevuma augstumos. Aromātiska duša, brokastis pie gultas, svaigi ziedi, mašīna pie durvīm… Un uz atvadām vēl satīna naktskrekls dāvanā – lai es, gulēt ejot, sajustu viņu…
– Pēc visa tā tu vēl domā tikties ar viņu? – draudzene jautāja.
Brīdi klusējusi, pirmā atbildēja:
– Vēl neviens vīrietis mani nav tā aplidojis kā Rafiņš. Un tik ļoti centies manis dēļ. Arī citiem ir bijušas iespējas, bet – vai nu aiz slinkuma, vai izdomas trūkuma – vairāk par retām īsziņām, telefonsarunām un pāris rozēm līdz šim neesmu sagaidījusi.
