Stāsts turpinājumos. 2. – ..no paša sākuma lielījās – es tevi TĀ samīlēšu, kā neviens… esmu studējis kama-sutru un japāņu mīlas mākslu… tu lūgsies, lai tā daru vēl… tas būs lidojums septītajās debesīs…
Stāsts turpinājumos. 2.
– ..no paša sākuma lielījās – es tevi TĀ samīlēšu, kā neviens… esmu studējis kama-sutru un japāņu mīlas mākslu… tu lūgsies, lai tā daru vēl… tas būs lidojums septītajās debesīs… Pēc visa tā man vienkārši gribējās uzzināt, ko tad TĀDU viņš prot, ko nemāk citi. Pēc savām neatlaidīgajām pūlēm viņš bija pelnījis manu pretimnākšanu.
Ja tu zinātu, cik mīļš viņš palika, kad apsolīju – pēc nedēļas tiksimies? Dziedāja man telefonā dziesmiņas pirms iešanas gulēt, no rīta modināja ar daudzsološām īsziņām un pārpludināja ar tādiem mīlestības apliecinājumu plūdiem, ka nobijos – vai tik viņa sirsniņa izturēs mūsu tikšanos. Solījumu arī bija kā biezs – kā viņš mani sagaidīs, kur vedīs, kas būs uz galda un kas – uz gultas… Un, protams – kā gultā. Visas sarunas nu vilka uz seksu. Par laimi, tās nebija naturālas. Man pat šķita – viņš izmantoja tekstus no grāmatām. Laikam jau no visa tā iedvesmojies, arī pats sāka sacerēt dzeju.
– Labi, stāsti ātrāk par to jūsu tikšanos! Tad viss tā arī bija, kā viņš tur lielījās?
– Zini, no malas uz to paskatoties, tas izskatītos pagalam komiski. Savās augstpapēžu kurpēs blakus viņam es izskatījos kā Don Kihots Sančo Pansam… Pēc otrās glāzes restorānā gan es vairs to tik asi neizjutu, un mašīnā, sēžot viņam blakus, man jau tīri labi patika viņa plauksta uz mana ceļgala…
Iepazinis manu romantiķes dvēseli, Rafiņš dzīvoklī jau bija lukturīšos iededzis sveces, izrotājis istabu ar lilijām un mazo galdiņu servējis ar vīnu, augļiem, šokolādes figūrām un vēl visādiem gardumiem. Klusināta mūzika, jauki aromāti, izgaismots liels akvārijs… Manāmi iereibusi, es visai drīz labprāt atlaidos mīkstajā dīvānā. Vēl kādu labu brīdi viņš mani apbūra ar savām galanta kavaliera manierēm, piedāvājot vēl vīnu ar ledu, aprikozes ar saldējumu, masējot manas plaukstas, pēdas un muguru. Tad nesaprotu, kā Rafiņš mani jau bija pacēlis uz rokām un mēģināja nest uz guļamistabu. Vienā mirklī sevi ieraudzīju spogulī un no tā brīža nespēju vairs beigt smieties – izskatījās tā, it kā zem mana metra astoņdesmit – kā zem sēnes cepures – redzams mazs sēnes kātiņš. Sāku smieties, un Rafiņš, sarkans piepūties, vairs nevarēja mani noturēt. Tad nu, guļot uz grīdas gandrīz vai šķērsām viņam pāri, lai glābtu situāciju, iedziedājos: “Es sava”i līgava”i, didam…”
Pārtraukusi draudzenes smieklus ar īsu: – Nesmejies! – man aizmugurē sēdošā turpināja savu stāstu: – Par laimi, kritiens pagadījās mīksts, kā nekā abi tādi apaļīgi, un nu mēs katrs uz savām kājām iegājām guļamistabā. Protams, arī tur Rafiņa romantiķa dvēsele bija redzama visās malās. Tā kā biju atzinusies, ka rozes neciešu, viņš vāzēs bija salicis lilijas, bet gultu piebārstījis ar puķuzirņiem. Jau tā apdullusi no vīna un tiem visiem labumiem, nu jutu, ka pat dūša apšķebinās. Noguldījis mani gultā kā mazu bērnu, viņš mani steidzīgi izģērba. Pie katras atvērtās podziņas pa bučai uzlika. Bet es gulēju slinka un miegaina, nepavisam kā gatava mīlas priekiem.
Toties Rafiņš centās ne pa jokam. Brīnos, kur viņam savos piecdesmit un ar apaļu punci tāds spars iekšā!
