Tumšs… Tikai palaikam atspīd spožie pretimbraucošo mašīnu starmeši.
Tumšs… Tikai palaikam atspīd spožie pretimbraucošo mašīnu starmeši. Te pēkšņi ceļa malā no tumsas automašīnas priekšā iznirst kāds vientuļš gājējs. Tas ir tikai mirklis, autovadītājs tajā sastingst bailēs un drudžaini cenšas izvairīties no sadursmes ar neapdomīgo un ir priecīgs, ka to tiešām arī veiksmīgi izdodas izdarīt. Bet gājējs tikmēr, neko ļaunu nenojauzdams, mierīgi turpina ceļu. Šim gājējam ir paveicies. Viņš arī rīt un parīt varēs iet un laimīgi dzīvot šajā pasaulē, bet cik gan daudz ir gadījumu, kad šādas situācijas beidzas daudz bēdīgāk.
Lai arī pēdējo gadu laikā Latvijā vērojama ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaita samazināšanās, tomēr joprojām katrs trešais bojā gājušais ir gājējs. Par kārtējiem ceļu satiksmes negadījumu upuriem ir jādzird gandrīz katru dienu. Un cik gan netiek rīkotas dažādas informatīvās kampaņas, cik netiek par atstarotāju lietošanu runāts televīzijā, radio un rakstīts presē, cik dalīti bezmaksas atstarotāji un skaidrota to svarīgā nozīme, viss ir pilnīgi bezjēdzīgi. Vai tiešām reklāmas, kurās atskan teksts “es guļu sabraukta kā varde, man ir sašķaidīta galva, kājas un mugura” vai “man vienmēr būs 11 gadu,” nav pietiekami iedarbīgas? Vai, skatoties to un iedomājoties, ka jebkurš atstarotāja nelietotājs var nokļūt reklāmas sižetu tēlu vietā, neskrien drebuļi pār kauliem? Un nevajag tikai lamāt autovadītājus, ka viņi brauc pārāk ātri un agresīvi (nenoliegšu, arī tādu uz Latvijas ceļiem ir milzum daudz), arī gājējiem ir jāuzņemas daļa atbildības, jo ceļu satiksmes noteikumi taču attiecas ne tikai uz autovadītājiem, bet arī uz gājējiem.
Bieži esmu dzirdējusi cilvēkus runājam, ka kādreiz nemaz tādu atstarotāju neesot bijis un tos arī neesot vajadzējis – šādu baismīgu traģēdiju uz ceļiem neesot bijis. Varbūt arī nebija, jo toreiz mašīnu bija mazāk, bet šobrīd tās ir un tādēļ ir jādomā, kā tās novērst. Arī ziemas pēdējos gados arvien vairāk aizkavējas un pašā gada tumšākajā laikā nav sniega, kas dotu vismaz niecīgu gaišumu. Nesakiet arī, ka jūs dzīvojat pilsētā un, pārvietojoties pa apgaismotām ielām, jums atstarotājs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs! Pilsētā tas ir tikpat vajadzīgs kā uz neapgaismota ceļa laukos. Pilsētā ne visas ielas ir labi apgaismotas, bet satiksmes plūsma ir pietiekami liela. Tad, kad pretimbraucošās mašīnas starmeši uz brīdi ir apžilbinājuši autovadītāju, viņam ir grūti pamanīt pa ielas malu ejošo tumšo cilvēka stāvu.
Atstarotājs nav nemaz tik dārgs, lai cilvēks to nespētu iegādāties, turklāt – kas ir kaut kādi pārdesmit santīmi salīdzinājumā ar dzīvības cenu! Es izvēlos lietot atstarotāju!
