Senāk nebija lāga pieejami pat dakteri, par psihologiem un psihoterapeitiem nemaz nerunājot. Ne jau visu varēja izrunāt ar mācītāju.
Senāk nebija lāga pieejami pat dakteri, par psihologiem un psihoterapeitiem nemaz nerunājot. Ne jau visu varēja izrunāt ar mācītāju. No baznīctēva bija bijāšana, turklāt baznīcā ierādīja grēku nožēlošanu, taču cilvēka dzīve, kā zināms, lielā mērā sastāv no grēcīgām domām, jūtām un darbiem. Arī tur jāspēj orientēties. Kam padomu prasīt? Vecenēm, protams!
Runa nav par vecumu, bet gan par amata prasmi. Gandrīz katrā apdzīvotā vietā vienmēr bijušas tādas – par burvenēm, raganām, reģēm, pūšļotājām, vārdotājām, riebējām, zīlniecēm, ļaunglābējām sauktās. Retāk šo māku piekopuši vīriešu kārtas pārstāvji.
Ļaudīs allaž bijusi divējāda attieksme pret cilvēkiem, kas pārvalda pārdabisko, mistisko, pagānisko pasauli, tās spēku un vājumu. No vienas puses tās bijušas un ir bailes, no otras puses – ziņkārība un reizēm pat glābiņa meklējums. Kad moka problēma, kad muguru saliec bēdas vai slimība, kad cilvēkam liekas, ka Laimes māte pametusi viņu, gribas saprast cēloni un pielabināt likteni. Kas to spēj?
Astoņus gadus atkārtojas sapnis
42 gadus vecā Ināra Pimucāne sākumā brīnījās par to, ka draugi, radi, kolēģi un paziņas, sazin kāpēc, tieši pie viņas vēršas pēc padoma. Kāpēc? Tā viņa jautāja sev. Un nezināja atbildi. Viņa sākumā vienkārši runājās ar cilvēku, kamēr tam kļuva vieglāk. Ināra rīkojās intuitīvi.
“Apmēram astoņus gadus es sapņoju vienu un to pašu: es eju viena pati; esmu tikai es un ceļš; tas ir lauku ceļš, pilsētas ceļš; eju viena pati un nevaru saprast, uz kurieni, kāpēc eju. Izrādījās, ka es pati sevi meklēju. Nevarēju saprast, kas esmu, kāpēc esmu, kālab esmu,” stāsta Ināra.
Un tad pirms gada viņa mājās slimojot lasīja grāmatu pēc grāmatas. Viņas rokās nonāca kāda grāmata krievu valodā – mācību stundas pareģošanā, izmantojot kārtis. “Lasīju, ieinteresējos. Sāku darboties. Vispirms pārbaudīju, ko kārtis pareģo man pašai. Salīdzināju ar to, ko man teikusi profesionāla zīlniece, pie kuras nesen biju ciemojusies. Tas pats vien bija! Tad padomu lūdza vīrs, draudzene… Tad paziņas uzzināja par manām spējām un uzmeklēja mani,” Ināra atceras, kā sadraudzējusies ar kārtīm.
Viņa tās apbrīno un studē joprojām. Ir tikai 36 kārtis, kas jāprot lasīt kombinācijās. Tā ir valoda. Jo vairāk mācies, jo krāsaināka, jo daudzslāņaināka tā kļūst.
Izliekot kārtis, spēj konsultēt pa tālruni
“Mani draugi ir pirmie, kas nāk pie manis pēc padoma. Starp viņiem ir tādi, kam vairāk, kam mazāk vajadzīgs mans morālais atbalsts dzīvē, mans padoms. Izrunājies ar cilvēku, un viņam kļūst vieglāk. Tā arī savā ziņā ir misija. Atnāk pie manis cilvēks ar konkrētu jautājumu, konkrētu dzīves situāciju. Piemēram, sieviete domā par to, vai jāšķiras no vīra, jo situācija ir samilzusi un pašai ir jau jauns draugs. Liekam kārtis un lasām, ko tās stāsta. Protams, par mīlas lietām visbiežāk jautā. Tāpat par veselību. Par naudas lietām. Par biznesu. Gadās, ka man piezvana draugi, paziņas un lūdz izlikt kārtis. Es esmu pie telefona klausules. Lieku kārtis un stāstu. Ja vien cilvēka problēma, dzīves stāsts mani aizkustina, gribas palīdzēt, gribas kopīgi atrast izeju no mokošas situācijas. Diezgan labi sanāk. Samērā precīzi var pateikt,” saka Ināra.
Viņa saka, ka nepatīkot apzīmējums – zīlēšana, zīlniece. “Zīlēt – tas nozīmē pastāstīt par notikumu, kas būs. Pareģot – tas nozīmē brīdināt, pastāstīt un dot iespēju cilvēkam pašam mainīt notikumu gaitu, izvēlēties, kā veidot savu dzīvi. Izvēles brīvība ir ļoti būtiska. Es vienkārši lieku kārtis un tulkoju zīmes, ko tās stāsta,” klāsta pareģe.
Pārbaudām praktiski to, kā tas ir iespējams. Ināra atrodas Dobelē, runājamies pa tālruni, lūdzu viņai konsultāciju. Līdz šim neesam personiski pazīstamas, viņa par mani nezina neko, taču manu privātās dzīves situāciju izstāsta trāpīgi, arī attiecības darbā.
“Nesen bija krustceles, izvēle par darba vietu. Mākonīši. Atnāca laba ziņa no drauga. Ir viens sponsors, draugs, naudīgs. Kaut kas jāuzzina, jaunumi, kaut kas jāpiemācās klāt. Virs galvas – viss labi. Jātic tam, ko dari, un tad – bez problēmām. Beigās saulīte. Tā ir vislabākā, visstiprākā kārts,” man stāsta Ināra, viņa arī atbild uz maniem jautājumiem. Saruna bija abpusēji patīkama.
Viņa stāsta, ka intensīvi mācās dažādos kursos, lai profesionāli prastu ne tikai likt kārtis, bet arī dziedināt. Ināra pieļauj, ka ar laiku no hobija šīs prasmes varētu pārtapt par galveno nodarbošanos dzīvē.
Meitene ar zaļdzeltenām acīm
“Ināriņ, kādā krāsā tev ir acis?” jautāju viņai. Atbilde skan: “Zaļdzeltenas.” Nu akurāt kā īstai burvenei! Vai viņa bērnībā ir apzinājusies, ka ir mazliet ragana?
“Mani vienmēr ir saistījis viss mistiskais. Horoskopi, piemēram. Jau vidusskolas laikos lasīju, interesējos. Lielākoties tās bija grāmatas krievu valodā. Un tad viendien darbā pie manis pienāk kolēģe un lūdz padomu intīmā jautājumā. Apsēdos. Domāju. Kāpēc vēršas tieši pie manis? Un tā pamazām noskaidroju, ka man ir gaiša karma, ka mans uzdevums ir psiholoģiski palīdzēt cilvēkiem, dziedināt. Kad es to sapratu, pārstāju savas nakts pastaigas sapņos. Ticiet vai ne, bet tā tas notika! Noskaidroju arī, ka spējas esmu mantojusi no tēva dzimtas, tās jaušu pat savā dēlā. Viņam tas vēl pagaidām nav tik izteikti, tomēr ir. Mana tēva senči nāk no Kārsavas. Runājos ar māsīcu no tēva puses. Viņa atzinās, ka spējas piemītot pašai, brālim un mazajai māsai. Tādi mēs esam – Pimucāni. Tas ir mans tēva uzvārds. Neesmu to mainījusi. Izrādās, ka mēs visi esam ragaņi,” smej Ināra.
Viņa uzskata, ka latviešiem vārds “ragana” nav slikts. Ir pat apdzīvota vieta – Ragana. Ir skaistas vietas dabā, kurām dots Raganas vārds, piemēram, gravai, kalnam, alai. “Es tikai mācos būt burve, ragana,” joko Ināra. Viņa stāsta, ka nesen diskutējusi ar kādu vīrieti par šo tēmu, kas pārmetis – Bībelē burvji tiekot nosodīti, jo Dievs tos nepieņēma. “Es iebildu, ka jau Dieva dēls bija dziednieks. Un sarunbiedram mute bija ciet!” cieši nosaka viņa. Ināra saka, ka ir pavisam parasta dobelniece, kas dzīvo īrētā dzīvoklī kopā ar vīru un dēlu, strādā rūpnīcā par sveču lējēju, brīvajā laikā izglītojas dažādos kursos un nedomā braukt peļņā uz Īriju. Viņas horoskopa zīme ir Svari. Viņa tic tam, ka nekad nav par vēlu sākt mainīt sevi un līdz ar to mainīsies visa pasaule apkārt. Ināra palīdz to saprast arī citiem cilvēkiem, kas lūdz viņai padomu un uzdod vienu un to pašu jautājumu: “Kas notiek ar mani un manu dzīvi?”
Svarīgi ir atmest bailes, paļauties uz sevi, mācīties izprast sevi, pilnveidoties un noticēt savam mērķim. Tad viss izdodas.
