Alūksniete Sarmīte Atslēdziņa, dzīvojot piepilsētā, jau daudzus gadus rūpējas par prāvu kazu saimi. Šopavasar tai piepulcējās vēl četri kazlēni.
Alūksniete Sarmīte Atslēdziņa, dzīvojot piepilsētā, jau daudzus gadus rūpējas par prāvu kazu saimi. Šopavasar tai piepulcējās vēl četri kazlēni.
“Jaunākajam kazlēnam – manai Smildziņai – ir tikai divas nedēļas, bet vecākajiem – jau divi mēneši. Smildziņu gaidīju jau agrāk no savas pirmpienītes, bet nekā. Tobrīd, kad Smildziņa dzima, biju kūtī un varēju palīdzēt tai nākt pasaulē. Par Smildziņu jaunāko kazlēnu nosaucu, jo sākumā tas šķita vārgs, bet nu izrādās, ka ir visžirgtākais no visiem. Viens šāgada kazlēns ir ļoti balts, tādēļ to nosaucu par Sniedzīti. Ir arī Bitīte un Mikiņš. Es nekad nelieku kazlēniem vienus un tos pašus vārdus, jo – katrs no tiem taču ir tik atšķirīgs,” stāsta saimniece.
Pašlaik viņas saimniecībā ir 8 kazas un 4 kazlēni, 20 vistas un 3 runči. S.Atslēdziņa atzīst, ka vēl lielāku saimi negribētu, jo jau šo paliek arvien grūtāk aprūpēt.
“Par visiem ir jāgādā – jābaro, jāapkopj, jārūpē siens. Daudz darba ir, izaudzinot mazos kazlēnus. Viņus ir jādzirda, jo es pie kazas mazos kazlēnus nelaižu. Pašlaik apsveru domu visvecāko kaziņu nokaut, bet vēl neesmu sadūšojusies likt to kādam izdarīt – žēl. Bet mans raksturs ir tāds, ka nevaru tik vienkārši ļaut nokaut kādu lopiņu. Tomēr arvien vairāk apzinos, ka, kopjot kazas, man vasara paiet steigā un zibenīgi. Tepat blakus ir skaistais Alūksnes ezers, bet es pēdējos gadus neesmu atļāvusies pat aiziet uz to. Un tajā pašā laikā apzinos, ka man būs ļoti grūti atteikties no savām kaziņām,” saka S.Atslēdziņa.
Kazas viņa izvēlējusies turēt, jo tās ir pieticīgākas, ir vieglāk kopjamas nekā govis. “Kazas piens ir veselīgs. To labprāt izvēlas cilvēki, kuriem ir alerģija no govs piena. Pati taisu arī biezpienu no kazas piena,” viņa saka.
S.Atslēdziņa uzskata, ka kazas ir gudras, bet ļoti aušīgas. “Ne velti ir teiciens: lec kā kaza, jo viņas ir tik aušīgas, ka var ar pieri sienā ielēkt un nesaprast, kas notiek! Kazas ir arī neapdomīgas, uzbāzīgas, bet mīļas. Kazai vari sadot pa ļipu, bet tā neapvainosies – pēc tam tik pat mīļi nāks klāt. Bet, piemēram, kaķis ļoti ilgi atceras, ja viņam ir sadots pa asti. Mazie kazlēni ir tādi muļķīši – viņi seko kustībai, jo viņus interesē, kas tur ir! Man bija pat gadījums, kad kazlēns skrēja pakaļ braucošai automašīnai! Par laimi, kāda sieviete to apturēja, citādāk man nāktos savu kazlēnu meklēt Alūksnes centrā,” atceras alūksniete.
Netālu no mājas ir pļava, kuru S.Atslēdziņa nomā no cita īpašnieka, lai varētu ganīt savas kaziņas. “Esmu sajūsmā, kad vēlā pavasarī, ziedot pienenēm, varu pļavā ganīt kaziņas un baudīt dabu, klausīties lakstīgalu dziesmās. Pļavā ir kalns, bet tam apkārt – krūmi, tādēļ, esot tajā, jūtos tā, it kā būtu citā pasaulē. Tas ir tik skaisti, spēcinoši un burvīgi! Man ļoti patīk vērot, ko dzīvnieki dara, kā izturas. To varētu darīt stundām ilgi. Es laikam savā dzimtā esmu vienīgā, kurai ir tik liela mīlestība pret dzīvniekiem. Es nezinu, kādēļ tā ir, bet man ļoti patīk dzīvnieki. Atceros, ka bērnībā pat mušas glābu, kas ārā bija iekritušas ūdens vannā,” stāsta S.Atslēdziņa. Viņa atzīst, ka ļoti gribētos turēt ēzelīti, bet Latvijā nav šiem dzīvniekiem atbilstoša klimata. S.Atslēdziņai ļoti patīk arī zirgi.
