Ja nezinātu, nekad neticētu, ka nelielā auguma sieviete tikko nosvinējusi 80 gadu jubileju. Tā gribot negribot jāsecina, kad Nellija Lapiņa sagaida Apes lauku teritorijas “Peļļu” mājās.
Ja nezinātu, nekad neticētu, ka nelielā auguma sieviete tikko nosvinējusi 80 gadu jubileju. Tā gribot negribot jāsecina, kad Nellija Lapiņa sagaida Apes lauku teritorijas “Peļļu” mājās. Pāri malām kūsājošu enerģiju var just valodā, kustībās, gaitā un brūno acu zīlītēs, tā liek atskaitīt vismaz desmit gadus no viņas mūža.
N.Lapiņai grūti nosēdēt uz vietas, stāstot par savu raibo un neparasto dzīvi. Te gribas parādīt atjaunoto dzimtas sētu, te apliecināt panākumus soļošanā ar diplomiem un fotogrāfijām albumā. Šobrīd viņas dzīvē vienlīdz svarīgas ir soļošana un “Peļļu” apkārtnes sakārtošana. Nellijas vasaru paradīze gandrīz pie Igaunijas robežas Kornetu – Peļļu gravā acīmredzami atdzimst.
Savu soļotājas karjeru N.Lapiņa sākusi veidot kopā ar atjaunoto Latviju, kad viņai bija jau 64 gadi. Kopš 1992.gada Nellija savā vecuma grupā ieguvusi godalgas gan tepat Latvijas pilsētās rīkotajās sacensībās, gan Eiropas un Pasaules sporta veterānu čempionātos. No Zviedrijas, Vācijas, Dānijas, Spānijas, Austrijas, Somijas viņa atgriezusies ar zelta un sudraba medaļām. Soļotājai izdevies arī piepildīt sapni – piedalīties Pasaules čempionātā Austrālijā.
Ir saistīta ar slaveniem soļotājiem
Martā Nellija atgriezās no Eiropas veterānu sporta spēlēm Helsinkos ar zelta un sudraba medaļu. Trīs kilometru distancē soļošanā izcīnīta uzvara, piecu kilometru distancē – otrā vieta 75 līdz 79 gadu vecuma grupā. Viņa atzīst, ka ir maza konkurence. Tomēr tas nenozīmē, ka medaļu var saņemt par jebkuru rezultātu. “Vienu gadu ir Eiropas, otru – Pasaules sacensības. Pērn Pasaules sacensībās Austrijā savā grupā biju vienīgā. Tomēr man piešķīra zelta medaļu,” secina soļotāja.
“Varu jau arī paskriet, tomēr uzreiz dzima doma par soļošanu. Vienmēr esmu daudz staigājusi kājām. Turklāt alūksniešiem labi zināmais soļotājs Ādolfs Liepaskalns ir manas mātes radinieks. Pati esmu dzimusi valmieriete, un tur savukārt dzīvojis otrs slavens soļotājs Jānis Daliņš. Tomēr galvenais ir tas, ka man patīk soļot,” savu lēmumu pamato N.Lapiņa.
Labi rezultāti rada azartu
Tieši Ā.Liepaskalna piemiņas sacensības 1992.gada septembrī bija pirmās, kurās Nellija nolēma mēģināt. Viņa zināja, kā pareizi soļot, bet trenējusies nebija. Izrādījās, ka ir vēl tikai viena soļotāja – ģimnāziste, kas viņai varētu būt mazmeita. “Tad man bija 65 gadi, bet distance visiem bija viena. Centos turēties meitenei līdzi. Viņa piecus kilometrus nosoļoja 33 minūtēs, bet es atpaliku par trim minūtēm. Rezultāts bija 36.03,” atceras soļotāja. N.Lapiņa uzzināja, ka tas viņas vecuma grupā ir labs. Tas mudināja trenēties un startēt sacensībās.
Nākamajā – 1993. – gadā notika pasaules latviešu Trīs zvaigžņu spēles Valmierā. “O! Manā dzimtajā pilsētā – jāpiedalās – nolēmu,” izšķīrās Nellija. Tiesa, viņas māsas jokoja, vai varēšot nosoļot. “Kāpēc tad ne? Ja Alūksnē nosoļoju piecus kilometrus, tad Valmierā varēšu pieveikt trīs kilometru distanci stadionā,” bija pārliecināta soļotāja. “Kas man bija par enerģiju! Es varēju gados jaunāko valmierieti apdzīt, bet solidarizējos un gājām gandrīz reizē. Finišējām ar 3 sekunžu starpību,” atceras N.Lapiņa. Viņas rezultāts bija 20.32 minūtes. Toreiz viņa secinājusi, ka pirms tam Pasaules veterānu sporta spēles Japānā 65 gadu vecuma grupā startējušās dalībnieces piecus kilometrus nosoļojušas 40 minūtēs. Tātad viņa varētu būt starp tām, jo rezultāts ir labāks. “Man bija radies azarts. Vēlējos nest Latvijas vārdu pasaulē,” saka N.Lapiņa.
Mazdēls uzmundrina omi
Tomēr 1994.gada Eiropas veterānu čempionātā Atēnās un 1995.gada Pasaules veterānu čempionātā Kanādā viņa nevarēja piedalīties, jo nebija līdzekļu. Kad 1996.gadā atkal bija Eiropas čempionāts Zviedrijā, Nellija teica mazdēlam – nu mums abiem jābrauc. “Ja līdz Zviedrijai neaizbraukšu, tad jau nekur vairs netikšu,” secina N.Lapiņa. Kad saņēma dalībnieku grāmatu, Nellija pētīja, kādas viņai ir konkurentes. Grupā bija četras soļotājas: vāciete, zviedriete, rumāniete un viņa – latviete. “Ja būtu trīs, varētu cīnīties kaut par bronzas medaļu, jo visas bija jaunākas par mani. Tomēr arī šādā situācijā bez cīņas nepadošos,” izlēma N.Lapiņa. Tiesa, starptautiskas pieredzes vēl nebija, bet vajadzēja soļot piecus kilometrus 25 grādu karstumā.
Starts izdevās, un Nellija soļoja kā otrā. Rumāniete viņu apdzina, bet tad palēnināja soli acīm redzot. “Varbūt viņai iestājās lūzuma punkts. Pirms starta biju dažus vārdus pārmijusi ar rumānieti vāciski. Teicu, ka viņai ir cerības kļūt čempionei. Viņa iebilda, ka šobrīd nav tik laba veselība, tāpēc nodomāju, ka varbūt nejūtas labi. Varēju paiet garām, bet negribējās. Labi, izlēmu, lai viņa ir otrā, bet es vairāk nevienu garām nelaidīšu,” stāsta N.Lapiņa. Viņa atceras ne tikai citu Latvijas sporta veterānu, bet sevišķi mazdēla uzmundrinājuma saucienus: “Oma!” Vai tad viņa varēja padoties? Izdevās iegūt bronzas medaļu, turklāt pārspēt vācieti.
Vienmēr bijusi “pašai sava galva”
Dzīves rūdījumu Nellija guvusi, augot desmit bērnu ģimenē. Viņas tēvs ir skolotājs Oto Lapiņš, kura pirmā darbavieta bija Jaunrozes skola. Viņš turpināja Dāvja Ozoliņa darbu. “No visiem desmit bērniem es tēva gēnus, viņa neatlaidību, uzņēmību un enerģiju esmu mantojusi visvairāk,” atzīst N.Lapiņa. Tēvs bija bārenis, kad septiņu gadu vecumā sāka skolas gaitas. Viņam bija mērķis un uzņēmība, tāpēc ar pastalām kājās, pašaustā vadmalas uzvalkā devās studēt uz tālo Pēterburgu un kļuva skolotājs. N.Lapiņa uzsver, ka šogad abiem ar tēvu ir apaļas jubilejas: viņam – 120, viņai – 80 gadu.
O.Lapiņš vēlējās, lai vecākie bērni kļūtu skolotāji, bet Nellija uzreiz pateica, ka nemācīsies pedagoģiskajā skolā. Viņa izvēlējās komercskolu. Pēc tam Ekonomikas tehnikumā ieguva grāmatveža un ekonomista kvalifikāciju. “Esam piecas māsas un pieci brāļi, vai tad visiem jābūt skolotājiem?” Protestēju. Jau tad man bija sava galva!” atzīst viņa. Nellija bija ceturtais bērns. Dzimusi 1927.gadā Valmieras pagastā, kur tēvs strādāja sešklasīgajā Ausekļa skoliņā. Tur mācības sāka arī Nellija, bet pēc tam mācījās Viestura vidusskolā.
Vasarās dzīvo “sanatorijā”
Gada aukstākajos mēnešos N.Lapiņa dzīvo Rīgas dzīvoklī, lai varētu trenēties manēžā. Bet vasaras pavada “Peļļos”. “Te ir skaista daba un tīrs gaiss, tāpēc var dzīvot kā sanatorijā. Padomju varas gados esot gribējuši būvēt sanatoriju, tomēr atteicās, jo līdz šosejai ir pieci kilometri,” pamato Nellija. Turklāt šajā vietā viņas tēvs no sievas vecākiem atpirka zemi un uzcēla māju, lai vasarā ģimenei būtu, kur dzīvot. “Viņš ņēma mani līdzi, jo biju saimnieciska un izdarīga. Gāju pie vecās mammas pēc krējuma un piena. Gatavoju tomātu un gurķu salātus,” atceras Nellija.
Tā viņa ir saaugusi ar šo vietu. Lai arī dzimusi un mācījusies citur, te viņa jūtas kā mājās, kā īstajā dzimšanas vietā. Viesistabā pie sienas ir citāts: “Pāri visam stāv zeme. Cilvēki nāk un aiziet, bet zeme paliek.” 1991.gadā viņai vajadzēja izšķirties par zemi. Brāļi un māsas nevēlējās ar to ņemties, jo “Peļļos” nebija pat elektrības. Tiesa, laba ceļa nav joprojām, tāpēc pavasari un rudens lietavu laikā līdz mājai ne vienmēr var nokļūt. Toties vasarā lielajā mājā daudz cilvēku ir bieži. “Ne jau tikai manam mūžam būs “Peļļi”,” saka N.Lapiņa. Viņai ir divas meitas, pieci mazbērni un viens mazmazbērns.
