“Es pat neatceros, cik sen jau braucu uz Alpu kalniem slēpot. Laikam būs kādas desmit ziemas,” rēķina ģimenes ārste Anita Muižniece. Jau no pirmās reizes viņa “saslimusi” tā, ka nav vairs iespējams aizvadīt ziemu bez sportiskas atpūtas kalnos.
“Es pat neatceros, cik sen jau braucu uz Alpu kalniem slēpot. Laikam būs kādas desmit ziemas,” rēķina ģimenes ārste Anita Muižniece. Jau no pirmās reizes viņa “saslimusi” tā, ka nav vairs iespējams aizvadīt ziemu bez sportiskas atpūtas kalnos.
Viss sācies nejauši. Pirmais brauciens uz kalniem bijusi drīzāk avantūra, nevis slēpošana. Klausoties brāļa stāstos par elpu aizraujošo slēpošanu kalnos, Anitu pārņēma nemiers. It kā mazs velniņš urdīja – vajag pamēģināt. “Jābrauc un savām acīm jāredz, kā tas ir,” izlēmusi A.Muižniece.
Vilina Alpu varenums
Toreiz viņa vēl nezināja, kā izskatās slaloma slēpes un zābaki. Likās – kas nu tur varētu būt citādāks. “Pirmā reize bija grūta, tomēr “slimība” pielipa uzreiz. Tā ir neārstējama, tāpēc braucu uz kalniem katru ziemu. Protams, ir jauki slēpot arī tepat, Latvijā. Tomēr Alpu daba, spožā saule un kalnu neatkārtojamā burvība sauc atpakaļ,” atzīst Anita.
Turklāt var gūt arī adrenalīna devu. No 2000 metru augstuma nobrauciens ir apmēram seši kilometri. Puse ceļa ir saulaina, bet pēc tam iebrauc mākonī, kur var justies kā ezītis miglā. Turklāt ātrums, traucoties no kalna, ir ievērojami lielāks nekā var sasniegt Latvijā. Arī par sniega trūkumu Alpos nekad nevar sūdzēties.
“Slēpot bijām janvārī, kad te vēl sniega nebija. Ir izveidojusies slēpošanas entuziastu grupa, kas kopā dodas kalnos. Esam iecienījuši kalnu kūrortu “Kronlatz” Tiroles Alpos pie Itālijas robežas, kas mums ir pazīstams un pierasts,” stāsta A.Muižniece.
Var sevi apliecināt “dejā”
Viņa atzīst, ka šis aktīvās atpūtas veids nav viegls. Ir vajadzīga laba fiziskā sagatavotība, bet tas nozīmē, ka var sevi pārbaudīt un arī apliecināt. Protams, visi ir redzējuši filmās vai televīzijā, ka slēpotāji no kalna lejup laižas zigzagveidā. “Domāju, ka to nevar iemācīties vienā vai divās sezonās. Ir vajadzīgi vairāki gadi, lai izjustu un varētu kontrolēt slēpes. Tomēr tas nav nekas tāds, ko katrs nespētu iemācīties. Vajag tikai slēpot! Jo vairāk, jo labāk,” secina Anita.
Viņa atceras, ka pirmo reizi Augstajos Tatros stāvēja kalnā un domāja, kā tikt lejā. Noņēma slēpes un gāja kājām. Tikai otrajā reizē lēnām tika mēģināts laisties lejup. “Nevar tā uzreiz labi nobraukt. Toreiz nebija arī instruktoru, kādi ir tagad. Tiesa, es jau jūtos droši uz kalna. To varētu salīdzināt ar deju uz kalna,” saka slēpotāja.
Kalnā paceļas arī domas
Ir bijuši arī kritieni, turklāt sāpīgi. Pēc tiem Anita saprata, ka ir vajadzīga aizsargķivere. Nekad nevar paredzēt, vai neizslīdēs slēpe, tāpat var gadīties neparedzēta situācija, lai gan trases ir droši norobežotas. Ja kādam slēpotājam gadījies krist vai cita kļūme, kalnos ir nerakstīts likums, ka garāmbraucošais slēpotājs interesējas, kā var palīdzēt.
A.Muižniece kopā ar citiem parasti intensīvi slēpo līdz pusdienām. Pēc pārtraukuma ir viegls atpūtas brauciens, kad izmēģina dažādas trases, bauda dabu un fotografējas. “Grūti vārdos izstāstīt to īpašo skaistumu un noskaņu. Tas ir jāredz. Kalni ir lieli, baltām, sniegotām virsotnēm, bet pāri ir zilas debesis ar sauli. Visapkārt ir klusums, jo nedzird mašīnu vai rūpniecisku troksni. Var izbaudīt kalnu varenumu un dabas spēku, jo cilvēks jūtas sīks pretstatā kalniem, kā maza dabas daļiņa. Kalni ne tikai ļauj pacelties virs jūras līmeņa, bet arī domas paceļ augstāk par ikdienu,” secina A.Muižniece.
Tad var apstāties un padomāt par sevi, savu vietu pasaulē un dabā, kam cilvēki nodara pāri.
Relaksējas un atjauno enerģiju
Anita ir bijusi kalnos Slovākijā, Vācijā, Austrijā, bet slēpošanai izvēlas Itālijas Alpus. Viņa nevar vairs iedomāties, ka varētu pavadīt ziemu, nebijusi tur vismaz nedēļu. Tad tā vairs nebūtu ziema!
“Kad tuvojas rudens, jau pārņem nemiers. Pa galvu rosās domas, ka jāsāk organizēt braucienu uz kalniem. Nepacietīgi gaidu janvāri, kad beidzot varēšu doties turp,” atzīst slēpotāja. Kalnos viņa relaksējas pilnībā, jo var aizmirst pat to, kas viņa ir un par ko strādā. Ārstes darbs ir nogurdinošs, tāpēc vajag atgūt enerģiju. Atgriežoties no kalniem, liekas – viss iet no rokas.
Anita ievērojusi, ka kalnu slēpošana kļuvusi populāra. “Gadiem ritot, arvien vairāk ir jādomā, kā saglabāt labu fizisko formu,” skaidro A.Muižniece.
Pagājušajā gada aprīlī bija izmēģinājuma brauciens uz Lapzemi Somijā aiz polārā loka. Tur kalni ir krietni zemāki, tomēr savs skaistums un pievilcība dabai ir.
“Kad es vēl neslēpoju, man ziemas nepatika. Tās likās pelēkas un garas, nezināju, ko darīt. Tagad man ziema ir par īsu. Sevišķi šoziem, kad sniegs bija vien mēnesi. Jūtu, ka neesmu izslēpojusies,” atzīstas Anita.
Nevar bez fiziskas aktivitātes
Tiesa, viņa nevar iztikt bez fiziskām aktivitātēm arī citā laikā. Tad ir aerobikas nodarbības un vingrinājumi trenažieru zālē. Vasarās tālos ceļojumos Muižnieku ģimene nebrauc, jo tepat, Latvijā, ir pietiekami daudz skaistu vietu. Ar velosipēdiem, nakšņojot teltīs, krustu šķērsu izbraukāta Latgale un citi novadi. Slēpošana ļauj apvienot kustības ar svaigu gaisu skaistā vidē. Latvijā Anita dodas slēpot kopā ar bērniem. Gandrīz katras brīvdienas ģimene ir uz kalna Madonas rajonā vai citur. Dēls veiksmīgi startē biatlona trasēs, bet meitai esot vēl jāpaaugas, pirms varēs slēpot kalnos.
“Mani paziņas, kuri ir pamēģinājuši slēpošanu kalnos, tagad brauc katru gadu. Tā mūsu pulciņš ir ievērojami izaudzis. Pirmo reizi bijām četratā, bet tagad esam jau 20. Turklāt ir vēl jauni interesenti, kas grib mums pievienoties. Esam draugi,” komentē A.Muižniece.
Pēc ceļojuma ir interesanti tikties, skatīties fotogrāfijas un pārrunāt kopā piedzīvoto.
Ģimenes ārste ir labākā reklāma saviem pacientiem. Tas nevienam nav noslēpums, ka aktīvs dzīvesveids uzlabo veselību.
“Vienkārši vajag pārvarēt savu slinkumu un sākt kustēties. Tad aizraujas, tāpēc galvenais ir sākt. Nav uzreiz jābrauc uz Alpiem, arī tepat var atrast dažādas iespējas,” rosina Anita. Acīmredzot pacienti ieklausās ārstē, jo daudzus viņa sastop fiziskās nodarbībās.
